Kamēr mēs cīnāmies par atkritumu konteineru aizslēgšanu un atslēgšanu, kamēr šķendējamies, ka zagšus un pa tumsu tos palīdz piepildīt privātmāju iedzīvotāji vai garāmbraucēji, dusmojamies, ka atkritumu savācēji vai nu vispār aizmirsuši izvest, vai izved pustukšus konteinerus, bet uzrēķina tos kā pilnus; kamēr pie mums visas iespējamās vietas aizaug ar drazu, atkritumu poligonu tuvākajā apkārtnē vējš dzenā polietilēna maisiņus un plastamasas pudeles; kamēr mēs mācāmies šķirot atkritumus un… šo uzskaitījumu varētu turpināt, tikmēr citās pasaules valstīs sen jau ir atzinuši atkritumu lietderīgumu tautsaimniecībā. Piemēram, Zviedrijai, kas ir pirmrindniece atkritumu šķirošanā un pārstrādē Eiropā un pasaulē, sāk trūkt savu atkritumu un cer tos gluži kā derīgos izrakteņus importēt no Baltijas un citām valstīm. Zviedru centību apliecina fakts, ka tikai 4 procenti valstī radīto atkritumu nonāk izgāztuvēs, pārējie 96 visbiežāk nokļūst speciālās dedzinātavās, kur no tiem iegūst siltumu un elektroenerģiju, ko saņem simtiem tūkstošiem ēku. Latvijā tiek pārstrādāti apmēram 25 procenti atkritumu, pārējie 75 tiek noglabāti poligonos, kuriem nākotnē būtu jākļūst par atkritumu pārstrādes rūpnīcām. Ja Latvijā ik gadu saražotos 600 līdz 700 tūkstošus tonnu atkritumu nevis noraktu zemē, bet kā zviedri iemācītos tos pārstrādāt elektroenerģijā un siltumā, tad periodiski pieaugošie elektroenerģijas un siltuma tarifi mūs varbūt neuztrauktu. Saka, ka labam saimniekam arī atkritumi esot zelta bedre. Kā smejies, vajag nevis norakt, bet sākt rakt un likt lietā!
