Vakar Gulbenes dzelzceļa stacijā notika atceres pasākums, veltīts 1949.gada 25.marta traģiskajiem notikumiem. Pie piemiņas akmens – godasardze, dega sveces, visapkārt piemiņas zīmei uz zaļajām egļu skujām gūla ziedi.
Pirms 64 gadiem 25.martā arī Gulbenes dzelzceļa stacijā rindojās preču vagoni, kas pildījās ar ģimenēm ar bērniem un sirmgalvjiem. Šajā dienā uz Sibīriju un citiem attāliem plašās Padomju Savienības reģioniem 33 vilcienu ešelonos uz “mūžīgiem laikiem“ no Latvijas tika deportēti aptuveni 44 000 cilvēku. Šodien katram no tiem, kas atgriezās Latvijā, ir savs ciešanu un atmiņu stāsts, kas līdz ar citiem atgādina par mūsu tautas vēsturi. Katram ir bijis lemts savs liktenis.
Izsūta kāzu priekšvakarā
“Man bija 17 gadu, kad kopā ar vecākiem tiku izsūtīta. Pēc pāris dienām bija paredzētas manas kāzas. Mans līgavainis Osvalds atbrauca mums līdzi, bet viņu nepaņēma, jo viņš nebija izsūtāmo sarakstā. Mums pavēlēja iekāpt 40.vagonā. Tur pie restotā loga jau sēdēja jauneklis gaišiem matiem, kurš kādai meitenei solīja, ka atgriezīsies. Blakus jauneklim sēdēja cilvēks no Daukstēm. Turpat – vectētiņš, atspiedies uz lazdas nūjas un meitene ar zeltainu matu pīni pār plecu. Vagonā bijām divdesmit cilvēku. Vagonā divos stāvos bija ierīkotas koka lāvas. Kad uz tām apgūlāmies, tad pēc komandas visi reizē griezāmies uz otriem sāniem. Bijām kā siļķes mucā. Līdz ar mums vagonā bija Staunes ģimene no Daukstēm, Berģi no Jaungulbenes, Gusāri no Beļavas. Pirmo reizi ēst mums iedeva Žīguros. Tā bija skābu kāpostu zupa, kas šķita tik garšīga kā nekad. Sibīrijā man piedzima dēls. Tikām uzskatīta par strādīgu ģimeni. Brālis strādāja par traktoristu, māte – lauku brigādē. Man piedāvāja ganīt privātās govis. Sibīrijā apsaldēju kājas, rētas vairākās vietās uz ķermeņa liecina par taigas koku zariem,” stāsta astoņdesmit divus gadus vecā Ārija Logina, kas tika izsūtīta no Jaungulbenes. Latvijā viņa atgriezusies 25 gadu vecumā pēc astoņiem izsūtījumā pavadītiem gadiem.
Mudina apzināt atmiņas
Prieks par jebkuru jaunieti, kurš cenšas izzināt savu senču vēsturi un turēt to piemiņā. Starp viņiem ir arī 12.klases skolniece Paula Freimane. Viņa stāsta, ka 1949.gadā viņas vectēvs bijis tikai sešus gadus vecs, kad dzīve izmainījusies citādāk, nekā bijis iecerēts. “25.martā vectēvs bija saslimis, tāpēc vecāki grasījušies viņu vest uz pilsētu pie ārsta, bet ieradās bruņoti vīri un, neko nepaskaidrojot, lika posties ceļam. Brauciens pie ārsta izvērtās deviņu gadu garumā uz Tomskas apgabalu. Smags darbs, pirmie skolas gadi. Visiem tomēr bija lemts atgriezties mājās,” stāsta P.Freimane. Meitene uzskata, ka visiem jauniešiem vajadzētu uzklausīt savu vecāku un vecvecāku atmiņas, lai saglabātu tās nākamajām paaudzēm.
Pasākumā piedalījās Gulbenes politiski represēto nodaļas pārstāvji, Gulbenes novada un pilsētas pārvaldes vadība, kā arī Gulbenes kultūras centra vokālais ansamblis „Sonorus”. Pēc piemiņas brīža pie piemiņas akmens ziedi un svecītes tika noliktas arī pie Gulbenes stacijas sliežu ceļiem. Pēc tam visi vēl brīdi uzkavējās stacijas ēkas uzgaidāmajā telpā, lai, malkojot karstu tēju, kavētos atmiņu stāstos un kopīgi dziedātu tās dziesmas, kas spēcināja, arī esot svešumā.
Vakar piemiņas pasākums notika pie piemiņas zīmes Rankas kapos, kam sekoja atmiņu pēcpusdiena Rēveļu nemateriālā kultūras mantojuma centrā. Lejasciema pagastā piemiņas pasākums notika Lejasciema kapos pie piemiņas zīmes svešumā mirušajiem lejasciemiešiem. Komunistiskā genocīda upuru piemiņas pasākums notika arī Lizumā.
