Aust balta, balta diena,
To atved pie rokas rīts.
Un sirdī aust doma viena,
Kā ziedlapa vējā trīc…
Tā šūpo viegli kā vilnis,
Kas pieglaudies krastam vārgs,
Tas sapnī teic atmiņu stāstus –
Par to, kas reiz tuvs bij’ un dārgs,
Tos atmiņu stāstos vienmēr
trīs meitenes bij’
un mīļā tante pa vidu
visām bij’.
Kā vienmēr skanēja dziesmas
Uz balsīm dziedātas.
Tās nogrima dziļi mežā,
Vēls novakars klausījās…
Kā apburta zeme bija
Un tumšzaļais egļu mežs…
Bet meitenes vainagus vija
Un dziedāja… dziedāja.
