Pamanīja vai ne vecāki, ka dēli izauguši ne tikai par reliģioziem fanātiķiem, bet arī par slepkavām? Laikam velti to būtu jautāt divu čečenu izcelsmes brāļu – Bostonas maratona spridzinātāju – vecākiem. Klausījos internetā interviju ar puišu māti, kura bija ietinusies melnā lakatā un kura izcilā angļu valodā sacīja, ka viņai nav kauns par saviem dēliem, jo tos audzinājusi cieņā, un viņa to esot gatava izkliegt visai pasaulei. Lasīju, ka jaunākais no brāļiem – 19 gadus vecais Džohars – spridzināšanas dienā tvītoja internetā, citējot kādas populāras dziesmas tekstu: “Nav mīlestības pilsētas sirdī, sargi sevi…” Džohars, kuram jau bija ASV pilsonība un kura dzīves mērķis līdz spridzināšanai bija izteikti amerikānisks (karjera un nauda), nezin kāpēc upurēja visu. Kālab? Vai tāpēc, ka vecākais brālis Timerlans tā gribēja? Paskatoties Džohara kontā ievietotos videosižetus par kara šausmām islāma valstīs, viss ir skaidrs. Brāļi zināja, ko dara. Un kļūst baisi. Politologi šajā situācijā uzsver indivīda lomu. Taču šajā darījumā tas nav vienkāršs, primitīvs konflikts ar sabiedrību. Tas ir konflikts ar noteiktu tās daļu, kurā ietilpstam arī mēs, jo Latvija ir NATO dalībvalsts. Brāļi pēc pašu iniciatīvs atriebās miera apstākļos un pārticībā dzīvojošajiem amerikāņiem par izraisīto karu Afganistānā un Irākā. Viņi virtuvē pagatavoja divus spridzekļus no ātri vārāmajiem katliem un veikalā legāli nopērkamas pirotehnikas. Mugursomās novietojot tos Bostonas maratona finišā, sprādziena rezultātā dzīvību zaudēja 3 cilvēki, bet 264 guva ievainojumus.
