Pavadot vairākas stundas kopā ar “ātrajiem”, “Dzirkstele” pārliecinājās, kādos un cik ekstrēmos apstākļos nākas strādāt Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta Gulbenes brigādēm.
Dienesta Vidzemes reģionālā centra vadītāja vietniece Sniedze Bračka norāda, ka pirmdien Gulbenes “ātrajiem” kopumā bija 16 izsaukumi, un tas, kā atzīst S.Bračka, ir daudz.
Daļa autovadītāju ir bezkaunīgi, nedod “ātrajiem” ceļu
Šīs pirmdienas rīts iesākas ar dažiem izsaukumiem. Vienā gadījumā kādam gulbenietim kļuvis slikti ar sirdi. Mediķiem ir aizdomas par infarktu, tāpēc “ātrie” steidz viņu nogādāt uz Balvu slimnīcu, jo mēneša otrajā pusē pacientus, izņemot bērnus un tos, kuri jānogādā nervu vai infekciju nodaļā, ved uz Balviem.
Pa ceļam novērojam, ka ir pieklājīgi šoferi, kuri “ātrajiem” ar ieslēgtām bākugunīm un skaņas signāliem, pabraucot malā, dod ceļu, bet ir tādi, kuri neliekas ne zinis. “Ātro” šoferis Leonīds Žavrids atzīst, ka, izbraukājot Balvus, ir slapja mugura – gan ceļa, gan citu autovadītāju dēļ. “Brīvi braukt nevaram. Pārsvarā ir jāuzmanās no citiem autovadītājiem. Liela daļa nereaģē, ka mēs braucam ar ieslēgtiem skaņas signāliem. Mašīna ir trafarēta un dzeltenā krāsā, lai to varētu pamanīt, bet daļa šoferu tomēr ir bezkaunīgi. Laikam viņi neiedomājas, ka mēs kādam glābjam dzīvību,” stāsta Leonīds.
Savukārt pusdienlaikā šai brigādei ir izsaukums uz Galgauskas pagastu. Arī “Dzirkstele” dodas līdzi. Laika apstākļi nav tie labākie – ārā smidzina smalks lietutiņš un ceļi ir slideni. Labi, ka māja, kurā ir slimnieks, atrodas tuvu ceļiem, tas mediķu darbu atvieglo, jo nav jābrien pa sniegu un jākavē laiks.
Kāpēc jābrauc garām savai slimnīcai?
Uz izsaukumu parasti dodas “ātrās” palīdzības brigādes vadītāja, ārsta palīdze un, protams, šoferis. Katru diennakti strādā divas šādas brigādes. “Ātrās” palīdzības brigādes vadītāja Līvija Smirnova un ārsta palīdze Larisa Vasiļenko atzīst, ka otra mēneša puse, kad pacienti no Gulbenes novada ir jāved uz Balviem, nepatīk. “Tas ir ilgstoši, jo sanāk braukt stundu pa virsu, un, ja mums vēl ir smags pacients, tad… Kā to valsts ir pieļāvusi, es nesaprotu. Ir jābrauc garām savai slimnīcai, lai pacientu vestu uz Balviem. No viena novada gala izbraucam, tad cauri pilsētai un uz Balviem. Piemēram, no Virānes līdz Madonas slimnīcai ir 20 kilometri, līdz Balviem – 70 kilometri, bet mēs nedrīkstam vest uz šajā gadījumā tuvāko Madonas slimnīcu,” stāsta Līvija un piebilst, ka ir slimnieki, kuri neiebilst, ka viņus ved uz Balvu slimnīcu, bet ir arī tādi, kas negrib un parakstās, ka nebrauks. Dažreiz gadās arī kāds pārsteigts pacients, kurš brīnās un nesaprot, kāpēc viņu ved uz Balvu, nevis Gulbenes slimnīcu, bet lielākoties iedzīvotāji ir zinoši.
Bet, ja, piemēram, ir operējama trauma, sākumā pacients jānogādā Balvu vai Gulbenes slimnīcā, kur tiek uztaisīts rentgens, un tad jāpārved uz Madonas slimnīcu. “Ir gadījumi, kad vedam pacientu arī uz Rīgu,” stāsta Līvija.
Pa sniegu nākas brist pat divus kilometrus
Nododot slimnieku Balvu mediķu rokās, Gulbenes “ātrie” atgriežas savā darba vietā, lai aizpildītu paredzētos dokumentus par slimnīcā nogādāto pacientu un ievadītu visas šīs ziņas datorā. Kamēr brigādes vadītāja Līvija aizpilda nepieciešamos dokumentus, sarunājamies par sniegiem bagātu šo ziemu, kad mediķiem ir visgrūtāk. “Man savās maiņās personīgi šogad vēl nav sanācis brist kājām pie pacienta, bet kolēģiem gan. Ir bijuši atsevišķi gadījumi, kad vedam līdz mašīnai slimnieku ar zirgu vai ragavām. Atceros, ka pirms diviem gadiem ziemā braucām uz Rankas pagastu un nevarējām tikt pie vienas slimas tantes. Ir gadījies arī Stāmerienas pagastā brist pie kardiālā slimnieka. Ir bijis arī jābrien vienu, divus kilometrus. Sagaida dažādi – saskaramies arī ar pretenzijām, savukārt kolēģiem ir nācies dzirdēt arī asus vārdus no pacientiem vai viņu tuviniekiem.
Līvija ir novērojusi, ka pacientiem vainas arvien vairāk ir ielaistas un smagas, īpaši laukos. Cilvēks gaida līdz pēdējam un tikai tad sauc “ātros”. “Kas to zina, kāpēc tā. Varbūt baidās par maksāšanu. Daudzi ir pārpratuši informāciju – ja dienā sauks “ātros”, tad būs jāmaksā, bet, ja naktī, tad ne. Bet tā nav. Jebkurā diennakts laikā saucot “ātros”, nav jāmaksā,” uzsver Līvija. Savukārt ārsta palīdze Larisa piebilst, ka ir pacienti, kuri izmanto nakts stundas, lai izsauktu “ātros”, jo tad nav jāsēž rindā pie ģimenes ārsta.
Mediķes pēc pieredzes spriež, ka vairāk izsaukumu ir tieši pirms pilnmēness iestāšanās, tad kaites saasinās nervu slimniekiem. Nekad nevar zināt, kāda būs diennakts – mierīga vai ar ļoti daudziem izsaukumiem. Ir bijušas reizes, kad brigāde savā maiņā izbrauc tikai uz vienu izsaukumu, bet ir bijušas diennaktis, kad “ātrie” dodas pat uz 16 izsaukumiem.
Braucot pie akūtiem slimniekiem, obligāti jāieslēdz skaņas signāls
Daudzi ir neapmierināti, ka pēdējā laikā “ātrie” traucas ar ieslēgtu skaņas signālu, agrāk tas nebija dzirdams tik bieži. Līvija skaidro, ka tagad ir tādi noteikumi, ka, dodoties uz visiem akūtiem gadījumiem, “ātrās” palīdzības mašīnai ir jāieslēdz skaņas signāls, citādāk nemaz nedrīkstot. “Agrāk, piemēram, uz avārijām braucām ar ieslēgtu skaņas signālu. Kādreiz infarkta gadījumos nebraucām ar gaismām un skaņas signālu, netracinājām cilvēkus, bet tagad tā vairs nevar. Pēdējā laikā ir it kā jūtams, ka “ātrie” ir sākuši strādāt,” smaidot nosaka Līvija.
Viņa arī skaidro, ka pilsētā “ātrajiem” līdz pacientam ir jāaizbrauc 15 minūtēs, savukārt uz laukiem līdz slimniekam ir jātiek līdz 35 minūtēm. Ja laikus netiekam, tad ir jāatskaitās, kāpēc neesam laikā tikuši – vai ceļš ir bijis slidens, vainīgi laika apstākļi, varbūt bijuši sastrēgumi, tajā mirklī nav bijis brīvas brigādes, nepareizi pieņemta adrese vai citi iemesli.
Līvija stāsta, ka mēdz būt arī viltus izsaukumi. To nav daudz, bet ir. “Izbraukājam un konstatējam, ka, piemēram, iela ir, bet konkrētā numura nav. Ja norādīto adresi neatrodam, tad ziņojam dispečeriem uz Valmieru.”
Jāmācās visu mūžu
Apstākļi, kādos dzīvo cilvēki, ir dažādi. Larisa atzīst, kamēr nestrādājusi “ātrajos”, nevarējusi iedomāties, ka ir cilvēki, kas dzīvo greznos dzīvokļos, un ir tādi, kas mitinās apstākļos, kas vairāk atgādinot kūti – visapkārt melns, netīrs, aukstums un ēdiena smaržu tur just nevar. “Grūti teikt, kāpēc šie cilvēki ir tā nolaidušies. Viena daļa varbūt slinkuma un alkohola dēļ, citi varbūt krīzes dēļ. Viņi ir nodzērušies, un palikusi viņiem ir tikai dvēsele,” saka Larisa. Bet, lai gan pieredzēt nākas daudz, Larisa tomēr atzīst, ka darbs ir interesants un viņai tas patīk, jo nekad nevar prognozēt un paredzēt, kas notiks nākamajā mirklī. Viņa piebilst, ka ir daļa nabadzīgu vecāku, kuri pat pie saslimšanas ar iesnām sauc “ātros”, lai bērns tiktu ārstēts slimnīcā. “Viņiem jau nav naudas, lai nopirkt zāles, un viena daļa šo bērnu principā uzaug slimnīcā.”
Tā nav reta reize, kad slimnieki mediķēm lūdz, lai izraksta nepieciešamo medikamentu recepti, lai nevajadzētu doties uz slimnīcu. “Bet mēs to darīt nedrīkstam,” skaidro Līvija.
Pavisam Gulbenes “ātrajos” strādā 24 cilvēki. Līvija norāda, ka viņiem nav strikti noteikts, ka vienu diennakti jāstrādā un tad trīs ir brīvas. “Ja vajag, strādājam arī pēc vienas brīvas diennakts. Mēdz būt visādi,” viņa stāsta. Larisa piebilst, ka viena daļa strādā arī citos darbos. “Visiem taču kredīti ir jāmaksā. Ir meitenes, kas brauc strādāt uz Rīgu, citas vēl piestrādā Gulbenes slimnīcā,” stāsta Larisa.
Mediķes atzīst, lai strādātu “ātrajos”, ir jāmācās visu mūžu. Katru gadu ir jākārto ikgadējās ieskaites, un tās ir smagas. Piecos gados reizi ir jākārto sertifikācija. Eksāmenos nežēlo nevienu, un prasības ir stingras. Brigādes vadītājai ir jābūt sertifikātam, ja to nenokārto, tad par brigādes vadītāju strādāt nedrīkst.
Mediķu trūkst
“Gulbenes novadā bija un joprojām ir divas “ātro” brigādes, vajadzētu trešo brigādi, bet diemžēl dienesta un cilvēku resursi neļauj šo iespēju,” saka Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta Vidzemes reģionālā centra vadītājs Juris Memļuks.
Dienesta vadītājs Armands Ploriņš pagājušajā nedēļā nāca klajā ar paziņojumu, ka dienestā katastrofāli trūkst darbinieku. Vēlāk gan precizēja, ka ar to bija domāts par paaudžu maiņu ātrajā palīdzībā, kas nenorit tik labi, kā vēlētos.
J.Memļuks “Dzirkstelei” uzskata, ka problēmas ir nopietnas, jo darbinieki klāt nenāk un ir jāiztiek ar tiem, kas ir. “Kurš tad ies strādāt uz ātro palīdzību, ja mēs vēl joprojām esam neaizsargāti un pakļauti riskiem? Alga, ko par savu darbu saņem “ātrie”, ir maza, un tas ir pazemojoši. Tiesa, mediķi ir apdrošināti,” stāsta J.Memļuks.
Viņš norāda, ka visvairāk no visām brigādēm tieši gulbeniešiem gan pagājušajā, gan arī šajā ziemā ir nācies brist pa sniegu kājām pie pacientiem. “Savukārt dienestiem, kuriem būtu jāatbild par ceļiem, brīnās, ka Latvijā ir šāda ziema. Bet neviens mediķis nesūkstas, un par to es saviem darbiniekiem esmu ārkārtīgi pateicīgs, ka viņi strādā, jo tā ir ārkārtīga atbildība – pieņemt pareizo lēmumu viskritiskākajos brīžos,” ir pārliecināts J.Memļuks.
Viņš saka, ka pašlaik Gulbenes personāls strādā diezgan saspringtā režīmā, jo ir jāaizvieto visa maiņa, kas cieta avārijā 5.janvārī. “Ja kāds no “ātro” brigādes Gulbenē dodas atvaļinājumā vai slimo, citiem nākas strādāt papildu slodzi. Nav rezerves ārstu, palīgu, ja paši netiekam galā, tad aicinām kolēģus no kaimiņu novadiem,” stāsta J.Memļuks.
