Pagājušā gada nogalē bijis ne viens vien gadījums, kad ar “Dzirksteles” starpniecību pie jaunām mājām tikuši bez saimnieka palikuši mazie dzīvnieki. Redakcijas palīdzību šādu problēmu risināšanā lūgušas gan privātpersonas, gan pilsētas pārvaldes sabiedriskās kārtības sargs Mārtiņš Didrihsons-Linards-Nuka.
Tā pēc 4.janvāra “Dzirkstelē” publicētā raksta “Gaida saimnieku”, kurā bija stāstīts par Litenes centrā pieklīdušu suņuku, pieteicās vairāki interesenti. “Interesējās ģimene no Kubulu pagasta, domājot, ka tas ir viņu suns. Izrādījās, ka nav. Pirmdien solījās atbraukt un suni paņemt ģimene no Cēsu puses. Uzreiz ierasties nevarēja, jo sacīja, ka bijuši aizputināti braucamie ceļi. Ģimenē esot divi puikas, kam ļoti vajadzīgs suņuks,” “Dzirkstelei” stāsta liteniete Anita, kas sunītim bija devusi pagaidu mājas.
Pie jauniem saimniekiem tika arī 2.decembrī Gulbenē, Parka ielā, pieklīdušās divas pusaugu kaķenītes – māsiņas. Viņām palīdzēt “Dzirksteli” aicināja kārtības sargs. Nu jau mēnesi abas kaķenes mitinās jaunās mājās. Čika dzīvo ģimenes mājā Gulbenē, Spārītes parka malā, brīvi staigā gan iekšā, gan ārā, pavada saimnieci arī uz kūti. Dzīvnieks ir paēdis, mīlēts un tātad arī priecīgs. Otra kaķenīte – Intiņa – mitinās dzīvoklī Gulbenē, Skolas ielā, un draudzējas ar “Dzirksteles” redakcijas audžubērnu – suņu meiteni Lolu Dzirkstīti.
Tomēr vēl daudz dzīvnieku redzam bez saimnieka klātbūtnes. Raksturīga iezīme ir arī bezsaimnieku kaķi, taču par tiem parasti rūpējas kāds labvēlis. Tā, piemēram, arī daudzdzīvokļu māju masīvā Gulbenē, Skolas ielā, ir sievietes, kuras pastāvīgi baro šos kaķus un pat gādā, lai tie naktī atrastos zem jumta, sausumā un siltumā.
Gulbenes novada domes deputāte, veterinārārste Ilze Mezīte uzskata, ka ekonomiskā krīze nebūt nav padarījusi cilvēkus cietsirdīgākus attieksmē pret mazajiem dzīvniekiem. Pa kādam pamukušam sunim vai klaiņojošam kaķim, kā uzsver viņa, allaž ir bijis. Un tas nav nekas ārkārtējs. Tāpat nav pamata uzskatīt, ka saimnieki sliktāk būtu sākuši barot savus mājdzīvniekus. Gadumijā klaiņojošo suņu problēma saasinājās, jo ne viens vien dzīvnieks bailēs no svētku uguņošanas aizmuka, pat noraujoties no ķēdes mājas pagalmā. Klejojošie minči vienmēr ir bijuši un būs. Tā nav tikai mūsu valstī. Kaķis staigā, kur patīk. Tā nav nemaz tik briesmīga problēma, lai cilvēkus tracinātu. Nežēlība pret dzīvniekiem ir retums. Tos pašus klaiņojošos kaķus vienmēr kāds pabaro,” saka I.Mezīte.
