Mūsu mīlestību aizveda uz reanimāciju. Vienu baisu mirkli es apjautu: tā mirst.
Mūsu mīlestību aizveda uz reanimāciju. Vienu baisu mirkli es apjautu: tā mirst. Tikko jaušams sirds puksts, dziestoša elpa un biedējošs klusums visapkārt. Kāds raud…
Laiks apstājas. Gribas to pagriezt atpakaļ. Vienu mirkli, divus. Atsaukt atpakaļ vārdus. Vismaz izdzēst tos atmiņā. Lai nemirst. Tu gan ieteici ķirurģisku iejaukšanos un pat neaizmirsi narkozi – kārtējo šaubu un cerību stariņu. Vai tiešām tu nesajūti, ka skalpelis griezīs arī manu dvēseli? Cik dziļi – tu pat nenojaut… Bet, ja nu mīlestība mums ir uz diviem viena, vai arī brūces kopējas? Un rētas?
Tu aizver acis un apgalvo, ka nesāp. Bet sāp taču arī pat vissīkākā skabarga. Kāpēc tu melo pats sev? Nomācošs klusums. Zāļu smarža. Viņa guļ, tikko manāmu pulsu, vāri saklausāmu elpu. Brīžiem, notrīsot plakstiem, mēģina atvērt acis un kaut ko saskatīt. Pavērtās lūpas veido tikko nojaušamus vārdus…
Es saprotu, ka vēl nespēju aiziet. Vēl būšu tepat blakus, ja nu viņa izdzīvo. Es gaidīšu, un varbūt atnāksi arī tu…
Iveta
