Gan svētība, gan saistības. Tas – par 112 gadus seno Velēnas baznīcu. Lizumnietes Inas Strupauses dzīvē jau daudzus gadus nav nekā svarīgāka par šo dievnamu. “Jārūpējas!” viņa saka. Ina ir ne tikai draudzes vecākā, bet arī baznīcas atslēgu glabātāja. „Aizeju altāra priekšā, izrunājos ar to Kungu. Viņš man palīdz. Man ir jautājuši, kā tas ir – būt vienai. Es atbildu, ka neesmu viena,” saka Ina.
Jau 15 gadus viņa dzīvo cieši blakus dievnamam, nu jau vairākus gadus viņas ikdienas rūpes un gaitas ir saistītas tikai ar baznīcu, jo pašas trīs bērni jau sen pieauguši un savā dzīvē, viņi Inai dāvājuši prāvu pulciņu mazbērnu un mazmazbērnu. Un tomēr viņa saka tā: “Kod, kurā pirkstā gribi, visi sāp. Vai tie ir mani pašas bērni vai mana mīļā baznīca. Mana lielākā meita uz mani saka tā: “Tev jau, Šef, nemaz nevajag ēst, tik dod baznīcu! Mani par Šefu sauc, par mammu nesauc,” smaida Ina.
Ar Dievu to Kungu viņas pazīšanās turpinās no bērnu dienām, savukārt tieši ar Velēnas luterāņu baznīcu Dievs saveda kopā 1958.gadā. „Toreiz šajā dievnamā paslepeni salaulājāmies ar vīru Arvīdu un arī nokristījām dēlu Ai-
varu,” stāsta Ina, kura ir Velēnas draudzes vecākā kopš Atmodas laikiem. Viņa labi atceras pašu pirmo Velēnas baznīcā vēl padomju gados sastapto mācītāju Paulu Birzuli.
Lepni viņa bilst, ka Velēnas luterāņu baznīcas draudze ir izkaisīta pa visu pasauli. Ko lai dara, ja jaunie šodien mūk projām no novada un pat no Latvijas? Ina to zina no savas pašas dzimtas pieredzes. Tikai pati nekur nevar aizmukt. Viņas bērni to zina. „Mūsu draudze jau sastāv no veciem cilvēkiem. Šovasar baznīcā iesvētīja 22 jauniešus. Visu klasi! Bet kur viņi ir? Viņi visi ir projām. Dažs mācās tālāk, dažs atrod darbu ārzemēs,” saka Ina.
Palaikam savējie atgriežas, lai ienāktu savā dievnamā, jo neviena cita baznīca nespēj aizvietot šo. „Pagājušajos Ziemassvētkos šeit nokristījās un iesvētījās viena kundze. Reizēm viņa atkal ir šeit. Viņa man teica, ka jūtot sev eņģeli uz pleca. Vaicāju, kā viņa to jūt. „Man palika silts plecs,” viņa atbildēja. Tā, lūk!” stāsta Ina.
Viņa zina teikt, ka Velēnas dievnamā daudzi ir kristīti un iesvētīti, laulāti. Tā ir ne tikai baznīcas, bet arī dzimtu vēsture. To interesanti apjaust tiem, kas šo dievnamu par savu uzskata no paaudzes paaudzē. Tieši viņiem ir veltīta baznīcas muzeja istaba. „Kādreiz gadās, ka meitene skatās muzeja bildes un nopriecājas, senos fotoattēlos atpazīdama savu vecmammu,” stāsta Ina. Muzejā glabājas arī pati pirmā Velēnas baznīcas Bībele, kas ir tikpat sena kā dievnams. Te ir arī Sinoles baroneses fon Mengdenas tamborētā sedziņa, kuru viņa iesākusi darināt, kad baznīcai ticis ielikts pamatakmens, pirms 115 gadiem. Vēl muzejā glabājas arī 400 gadu sena biķera sedziņa, kas izšūta ar Druvienas pusē zvejotām pērlēm.
Pērminderis (mācītāja palīgs) un zvanītājs, vientuļais vecais vīrs Vilis Galējs bija tas, kurš savulaik par atraitni kļuvušo Inu 1995.gadā aicināja dzīvot savās mājās pie baznīcas. “Tā mēs dzīvojām – kā meita ar tēvu. Rūpējos par viņu un abi kopā par Velēnas baznīcu,” stāsta Ina. Pēc sirmā vīra aiziešanas mūžībā Inai bija ar visu jātiek galā vienai. Ilgus gadus pati arī kāpa baznīcas tornī, lai tās zvani atskanētu katrreiz, kā tam nākas. Taču tad viņu divus gadus pievārēja vārgums un viņa vairs netika iezvanījusi svētrītus. “Cilvēki man jau sāka vaicāt, kāpēc vairs baznīcas zvans neskan. Kā lai skaidroju, ka vairs nejaudāju uzkāpt baznīcas tornī, jo kājas sāp. Saucu palīgā mazdēlu Reinholdu. Viņš pie manis atbrauc svētdienas rītos, nozvana un atkal dodas savās gaitās. Viņš mācās Lizuma vidusskolā,” stāsta Ina. Atradās vēl citi palīgi! Un ne tikai starp radiniekiem, arī starp citiem draudzes cilvēkiem. Ina saka, ka gadu nasta liek sevi manīt. Vairs ar pašas spēkiem vien nepietiek.
Ina uzskaita mācītājus un mācītājas, arī evaņģēlistus, kas kalpojuši Velēnas baznīcā, kamēr viņa pati ir bijusi draudzes vecākā. Pirmā, ar kuru Inai bija jāsastrādājas, kļuva Sarmīte Fišere. Bijusi dikti emocionāla, tāpat kā viņas spurainie mati. Ina centusies mācītājai palīdzēt tos sasiet lentē mugurpusē. Bet emocijas gan savaldīt palīdzēt nespēja. Mācītāja varējusi raudāt kancelē. Vēl viņa piemin Inesi Pospelovu – jaunu talantīgu meiteni, kas lieliski sprediķojusi. Viņa gājusi bojā Alpu kalnos. Ina labi atceras, kā mācītāja pirms aizbraukšanas sacījusi: „Mans vienīgais sapnis tagad ir uzkāpt Alpu kalnos.” Uzkāpusi un pazudusi. Pēc tam Velēnas baznīcā kalpoja mācekļi, starp kuriem bija arī vēl vairākas citas meitenes. Tad draudzes gans bija Valdis Strazdiņš no Grostonas, kurš tagad ir Tirzas draudzes mācītājs. Vēl Velēnas baznīcā kalpoja Juris Uļģis, Vilis Vārsbergs, Gints Hermanis. 1998.gadā, kad Velēnas baznīca svinēja simtgadi, otrreiz par draudzes mācītāju kļuva S.Fišere un tur nokalpoja trīs gadus. „Sieviete kā sludinātāja nav sliktāka par vīrieti, taču viņa ir emocionālāka. Sievietei tas ir par grūtu,” uzskata Ina.
Tagad jau kādu laiku Velēnas baznīcā kalpo Gulbenes luterāņu baznīcas mācītājs Māris Sarma. Inai ir pa prātam, ka šī sadarbība veidojas pastāvīga, ilga un uzticama. „Māris prot uzrunāt jaunos cilvēkus. Viņš lieliski sagatavo iesvētei. Māris zina, ka nepietiek kristīt bērnus. Jāiesvēta arī viņu vecāki vai vismaz viens no krustvecākiem, lai zinātu, kā audzināt bērnus kristīgā garā,” saka Ina.
Ina saka, ka tic – Dieva roka vada viņu pa dzīvi. Līdzās skaistajai, cēlajai Velēnas baznīcai dzīve ir svētlaimīga. Taču līdz tam bija
ejams garš un nebūt ne rozēm kaisīts ceļš. „Dievs mani ir vadājis pa pasauli. Esmu dzimusi Krievijā, Novgorodā. Tas notika 1937.gada 24.jūnijā, bet pasē mana dzimšanas diena ir 26.jūlijā. Tas nebija nekāds izsūtījums. Gluži vienkārši jau mani vecvecāki 1905.gadā labprātīgi no Latvijas bija izbraukuši uz Krieviju meklēt zemi un pārtikušāku dzīvi,” stāsta Ina. No tēva Friča viņa mantojusi skaistu meitas uzvārdu – Biete. 1947.gadā Inas vecāku ģimene kopā ar meitu atgriezās Latvijā, Bauskas pusē, Ceraukstē. Partordze teikusi, ka aizsūtīšot Frici atpakaļ, no kurienes ieradies, ja viņš atteiksies vadīt kolhozu. Tētis atbildējis – es pats kājām varu aiziet atpakaļ. Taču pēc tās sarunas divas naktis esot bēguļojis, nenācis mājās, baidīdamies, ka patiešām neizsūta arī no Latvijas. Tomēr laimējās. Neizsūtīja. Ina sākusi iet skolā, jau būdama prāva meitene. 15 gados viņa mācījās 5.klasē. Tad spaidu kārtā nācies iestāties komjaunatnē. Vienlaikus Ina pati sākusi skolā mācīt bērnus Griķu septiņgadīgajā skolā.
„Jau toreiz Dieva dziesmas zināju, bērnībā vecmamma stingri bija mani mācījusi pie ticības,” stāsta Ina. Pienākusi diena, kad brālim bijis jādodas dienēt armijā. Vai viņu turp varēja laist neiesvētītu? „Tēvs pavēlēja mums abiem iesvētīties. Rīgā bija bīskaps Jānis Matulis. Viņš mūs ar brāli iesvētīja. Ne jau baznīcā, bet pie mācītāja mājās. Atceros, viņš dzīvoja Annas ielā. Ceraukstē man tika pateikts, ka diviem kungiem kalpot nevar. Māte taisnojas, ka meitai man dikti gribējies uzvilkt mugurā balto iesvētes kleitu. Gribējās jau arī! Tā man bija šūdināta no Ķīnas zīda. Vārds pa vārdam. Un tad virsroku ņēma mana ašā daba. Noliku komjaunatnes biedra karti. No tā brīža es pametu Cerauksti un pārcēlos uz dzīvi Rīgā. Nebiju pabeigusi 7.klasi. Strādāju un dziedāju baznīcas korī,” stāsta Ina. Sapazīstoties ar savu nākamo dzīvesbiedru un pieņemot viņa bildinājumu, dzīves gaitas atveda uz Gulbenes pusi, Lizumu, tuvāk dzīvesbiedra vecākiem. Vīramāte prasījusi auklēt mazdēlu. Jau tolaik Ina šad un tad pa klusam piedalījusies dievkalpojumos Velēnas baznīcā, un Dieva vārdi jau sen bija viņas ikdienas pavadoņi. Pamazām baznīca kļuva par viņas dzīves galveno saturu. Tā ir joprojām.
