Braucot no Rīgas uz Gulbeni ar autobusu, meklēju atbildi uz jautājumu, vai pasaule, kurā dzīvojam, ir liela vai maza. Ja ar lidmašīnu dažu stundu laikā iespējams atlidot no vienas valsts uz otru, tātad – maza. Braucot ar autobusu vairāk nekā trīs stundas no vienas pilsētas uz otru – liela. Tomēr ģeogrāfiskajam attālumam būtībā nav nozīmes, jo dzīvē ir tik daudz piemēru, kad blakām mītoši cilvēki cits citam ir ārkārtīgi tāli. Daudzdzīvokļu namā kaimiņš gandrīz vairs nepazīst kaimiņu, laukos pamazām aizaug takas no vienas viensētas uz otru. Katrs savā pagalmā cīnās ar ikdienas problēmām, kā nu prot. Tieši tāpēc es patiesi priecājos, saņemot tālruņa zvanu un uz-klausot Tirzas pagasta Virānē dzīvojošas kundzes neslēptas sajūsmas pilno stāstu par to, ka pēc daudziem gadiem Virānē notikuši Pagalma svētki, kad pieneņu ziediem nosētā pagalmā, smaržojot ceriņu ziediem, kaimiņš saticies ar kaimiņu, neslēpjot atkalredzēšanās prieku, kad sarunas raisījušās par savulaik kopā nostrādātajiem gadiem, par izaugušajiem bērniem un mīļajiem mazbērniem. Vēl jo vairāk ir patīkami, ka šo iespēju Virānes puses cilvēkiem sagādājuši pagasta jaunieši, kuros mājo savas dzimtās puses mīlestība un pārliecība, ka Rīga nebeidzas līdz ar Siguldu, ka arī dziļos laukos iespējams sagādāt ļaudīm prieku. Attālumam tiešām nav nozīmes. Nozīme ir vēlmei darīt, lai sagādātu cilvēkiem satikšanās prieku, mudinātu atcerēties un paraudzīties citam uz citu ar pavisam citu pasaules redzējumu.
