Laikam nebūtu viegli uzskaitīt visu to, ar ko katram cilvēkam saistās Ziemassvētki. Palete laikam būtu ļoti plaša, sākot no “pilnīgi nekas” līdz lidojošiem briežiem, dabas ritmiem, eglīti ar dāvanām, līdz baznīcas svētkiem. Par pēdējo – nebūs neprecīzi teikts, ka baznīca lielajam vairumam cilvēku ir kaut kas nepazīstams, neatklāts.
Tāpat kā Kristus. Pirmais liecinieks par Jēzu Kristu mūsu ikdienā, savādi, bet ir kalendārs. Eiropā laika skaitīšana ir nākusi no Kristus dzimšanas. Tā tas ir vēl šodien. Savukārt svētdiena ir vecās pasaules pirmdiena – Kristus augšāmcelšanās diena, ko sāka svinēt Kristus baznīca kā Svēto dienu. Arī Ziemassvētki saistās ar Kristus piedzimšanas notikumu. Kristus dzimšanas dienas svētīšana vispirms parādījās kristīgās baznīcas austrumu daļā, kur jau 3.gadsimtā daudzās vietās 6.janvārī svinēja Kristus dzimšanas un kristību dienas kopēju atceri, nodēvējot to par epifāniju – tā Kunga manifestāciju. Austrumu kristīgā pasaulē pareizticīgo baznīca vēl joprojām svin 6.janvāri kā Kristus dzimšanas dienu. Rietumu kristīgajā pasaulē ir zināms, ka ap 220.gadu svētais Hipolīts pēc hronoloģiskiem aprēķiniem nonāca pie secinājuma, ka 25.decembris ir Kristus dzimšanas diena. Bet tikai Romas bīskapu Jūlija I (337-352) un Liberija (354) laikā 25.decembris tika apstiprināts par Kristus dzimšanas dienas atceres datumu. Šobrīd Ziemsvētku laiks ietver sevī veselu notikumu virkni kā Kristus apgraizīšanas, vārda došanas, Zvaigznes dienu un daudzus citus notikumus. Tas ir vesels komplekss. Savukārt baznīcā Ziemassvētkus ievada adventa laiks – četras svētdienas. Tā pirmsākumi nāk no Francijas 4.gadsimtā. Baznīca izdzīvo Kristus dzīvi Viņa zemes dzīves notikumos. Šie notikumi līdz šim piešķīra garīgo dzīves jēgu laicīgajai pasaulei viņas dzīvē. Mēs kopā izdzīvojam Kristus dzīvi. Tā mūs bagātina, pestī, dara par cilvēkiem šī vārda patiesajā nozīmē. Cilvēks ir būtne, kam regulāri pietrūkst Dieva, un tikai piepildīšanās ar Dievu dod mums augstāko piepildījumu. Ziemassvētki savā ziņā ir debesu atvērto durvju diena, kad cilvēks tiek ieaicināts iepazīties ar Dievu. Konkrēti – zemes baznīcā.
Protams, pasaule kopš noteikta laika pasākusi pagriezt muguru visam, kas saistās ar Kristu un Viņa baznīcu, Svēto Garu. Ilgstoši dzīvojot dzīvi, kas nepiepilda ar pašu svarīgāko, cilvēkam iestājas zināma apātija, garīga paralīze un vienaldzība. Prieks un iepriecinājums tiek meklēts materiālajā, bet naudas trūkuma apstākļos tas rada vēl tikai īgnumu un rūgtumu. Mēģinot dzīvē atdarināt Holivudas filmas par Ziemassvētku brīnumu, kurās nav ne grama no Kristus, bet masa no materiāla spožuma, mēs arī atduramies pret kaut kādu aprobežotību. Ja mēs runājam par Ziemassvētku brīnumu, tad to nevajag izdomāt, bet atvērt sirdi tam. Atvērt baznīcā. Brīnums nav Salavecis, kas kāpj mājā caur kamīnu, bet ticība uz Dievu, kas nāk caur sirdi. Atvērtu sirdi. Lai veicas!
