Stāmerienas pagasta “Apsēs” 14.aprīlī Mihalinai Sikiterei apritēja 100 gadu. Dzimšanas dienā viņu sveikt bija ieradušies Stāmerienas pagasta pārvaldes darbinieki, kā arī tuvinieki un draugi. “Dzirkstele” pie jubilāres ciemojās dzimšanas dienas priekšvakarā.
Simtgadniece, ko tuvinieki mīļi sauc par Babiņu, vēl jūtas mundra, tikai slikti dzird. Kopš pagājušajiem Ziemassvētkiem esot pasliktinājusies redze, tāpēc jubilāre vairs neskatās televīzijas pārraides. Īpaši seriāli bijusi viņas iecienīti. Babiņa dzīvo kopā ar septiņdesmit sešus gadus veco meitu Regīnu Vecāni un ir priecīga par katru tuvinieku apciemojumu. Šobrīd dienas galvenokārt tiek vadītas dzīvoklī, bet tad, kad laiks kļūs siltāks, jubilāre izies arī pagalmā. Mazdēls Ivars Vecāns stāsta, ka vecmāmiņa vēl itin labi tiekot ar visu galā. Pat par daudz vēl rosoties. Par godu lielajai jubilejai, viņš izveidojis arī dzimtas koku.
Mihalina ir dzimusi 1912.gadā Ludzas novadā pie pašas Krievijas robežas. “Man Babiņa daudz ir stāstījusi par pirmajiem Latvijas valsts robežsargiem un lielajiem purviem. Viņai kopš bērnības nekad nav paticis lasīt dzērvenes. Mihalinas tēvs Pirmajā pasaules karā tika ievainots, tāpēc visa lielā mājsaimniecības nasta gūlusies uz mātes, kā arī meitu Mihalinas, Vandas un Stefānijas pleciem. Tolaik Latgale nebija īpaši pārtikusi, tāpēc māsas purvā lasījušas dzērvenes un maisos nesušas uz 20 kilometrus attālo Ludzu, lai pārdotu ebreju tirgotājiem, kas par ogām labi maksājuši. Babiņa šo laiku atceras kā diezgan smagu,” stāsta I.Vecāns. Arī abas vecmāmiņas māsas nodzīvojušas ļoti garu mūžu. 1933.gadā Mihalina apprecējusies ar Boļeslavu Sikiteru, kurš bijis gan kalējs, gan galdnieks. Visi viņu uzskatījuši par cilvēku ar zelta rokām. “Tajā laikā latvieši vispār bija universāli cilvēki, jo prata visus arodus. Vectēvam “Ūdeņu” mājās Ludzas novadā, uz kurām pēc kāzām pārcēlās uz dzīvi arī Babiņa, bija gan smēde un galdniecība, gan naturālā saimniecība. “Ūdeņos” vecmāmiņa arī nodzīvoja sava mūža lielāko daļu, rosīdamās gan pašu saimniecībā, gan iedama kolhoza darbos,” stāsta I.Vecāns, kurš bērnībā bieži ciemojies “Ūdeņos” un izbaudījis dabas pirmatnīgumu. Mazdēls atceras, ka arī pēc garām un grūtām darbdienām vecmāmiņa vienmēr atradusi laiku, lai satiktos ar savām draudzenēm, kā arī cītīgi apmeklējusi baznīcu, tirgus un dažādus svētku pasākumus. Viņa bijusi arī laba rokdarbniece. Pašas savulaik austās segas, galdsegas, dvieļi un cits saglabājušies vēl šodien.
Regīna savukārt stāsta, ka mamma kopā ar tēvu uz dzīvi Stāmerienā no “Ūdeņiem” pārcēlušies 1983.gadā. Pēc gada mūžībā aizgāja Mihalinas dzīvesdraugs Boļeslavs. “Atmiņa mammai ir ļoti laba. Kad Ivars veidoja dzimtas koku, viņa daudz ko atcerējās un pastāstīja. Kad nomira jaunākā māsa Vanda, Babiņa, neņemot vērā savus deviņdesmit gadus, ar autobusu aizbrauca uz bērēm, daudz strādāja dārzā. Arī tagad, kad atnāku mājās, Babiņa stāsta, ka telefons daudz zvanījis,” stāsta Regīna. Jubilārei ir viens mazdēls un divi mazmazbērni.
