Darba problēmai, tāpat kā laimes, pieder vissvarīgākā vieta tiklab katra cilvēka, kā arī visas tautas un cilvēces dzīvē.
Darba problēmai, tāpat kā laimes, pieder vissvarīgākā vieta tiklab katra cilvēka, kā arī visas tautas un cilvēces dzīvē. Darbs pēc savas dziļākās būtības pieder tai parādību pasaulei, ko sauc par kustību, jo – “darbs nekad nebeigsies”. Šo atziņu apliecina arī latviešu tautas sakāmvārds: bez darba nav maizes.
Katram cilvēkam ir jābūt spējīgam darīt darbu, katram ir darbs jāmācās un tam jāgatavojas. A. Brigadere triloģijā “Dievs. Daba. Darbs” raksta: “…ļauj, lai darbs tevi māca. Kad tu būsi viņu uzvarējis, tad varēsi viņu mācīt.” Darbs rada vērtības un vērtīgu dara cilvēku.
Darbīgumu māca ģimenē
Pirmā darbaudzināšanas skola ir ģimene. Tā ir bērnam māja un patvērums, mīlestības, labestības un pirmo darba iemaņu veidošanas skola. Diemžēl bieži redzam nesakārtotas, nepilnas ģimenes, kur tētis nestrādā nekādu darbu, pastāvīgi atrodas alkohola reibumā (un vēl sliktāk, ja arī māmiņa mīl bieži “ieskatīties glāzītē”). Audzināšana ģimenē ir svarīgākais, kas veicina darbīgumu, čaklumu. Dzejniece Ā. Elksne ļoti trāpīgi raksta: “Ne no sētas, ne no ielas skaļās – Cilvēkam no mājas jānāk ir.”
Darba tikuma ieaudzināšanā vislielākā nozīme ir vecākiem. Ja viņi, saprātīgi audzinādami, jau no mazām dienām liek derīgus darbus darīt, nevajadzīgi nelutina un nepalaiž slinkumā, tad bērni arī izaug čakli darba darītāji. Tas, ko bērnam tēvs un māte būs iemācījuši un sistemātiski prasījuši, viņam paliks uz visu mūžu. Darbu labi nevarēs veikt cilvēks, kas nebūs jau iepriekš sagatavojies, apgūstot zināšanas, praktiskās iemaņas.
Veido iemaņas un paradumus
Pieaugušie audzina bērnu ne tikai tad, kad viņi ar to rotaļājas vai dod derīgas pamācības, bet arī tad, kad dara savus darbus, runā par tiem un citiem sabiedriskās dzīves notikumiem. Bērnam no mazotnes jāiesaistās ģimenei vajadzīgos darbos, jāpalīdz vecākiem, kur vien iespējams. Vecākiem jānosaka pienākumi, kas sistemātiski un patstāvīgi jāveic katru dienu. Tikai tā bērni var apgūt pirmās darba iemaņas un paradumu strādāt, izprast darba nepieciešamību ģimenē un sabiedrībā. Vērojams, ka vecāki cenšas daudz ko padarīt bērnu vietā. Kur paliek mazie, sīkie, bieži vien ne tik patīkamie darbiņi? Bērni un jaunieši pat neievēro, ka tos parasti klusi un nemanāmi padara mājinieki. Bērns nedrīkst būt tikai patērētājs un vērotājs no malas, vairāk jāiesaistās ģimenes kopējā darbā. Nevar palaist garām momentu, kad bērns vēl pats tiecas māmiņai un tētim palīdzēt, tad vecākiem viņa vēlēšanās darboties jāvirza tālāk, akcentējot palīdzības nozīmi. Skolniekam pilnībā jāpārzina, jāsakārto savs mācību stūrītis un skolas piederumi, jāpalīdz sakārtot dzīvoklis, aplaistīt puķes, sanest malku. Meitenēm jāiesaistās ēdienu gatavošanā, trauku mazgāšanā un citos darbos, kas piemēroti viņu vecumam. Vecākiem jāprasa, lai bērni uzturētu kārtībā rotaļu laukumus, palīdzētu sakopt mājas pagalmu un apkārtni. Vecākiem jāradina darbu paveikt laikā un labi, nekur neatstājot aiz sevis “pēdas”, kas jāsakopj citam.
Mudina rūpes par apkārtni
Lauku bērniem, tāpat arī pilsētniekiem, sevišķi vasarās vienmēr atradīsies vecumam piemērots darbs lauku saimniecībās, mazdārziņos un citur. Viņi var apgūt pirmās iemaņas dārzeņu audzēšanā, kopšanā, ražas novākšanā. Bērniem piemēroti darbi dārzā ir sēšana, ravēšana, kaplēšana, laistīšana un citi. Bieži vien vērojams, ka vecāki ir krietni darba darītāji – strādā no rīta līdz vēlam vakaram, bet neiesaista bērnus ģimenes kopējā darbā.Dzīve sakoptā vidē arvien vairāk arī laukos kļūst par nepieciešamību, to jāmāca vairāk izjust un sakatīt arī bērniem. Jārosina, piemēram, pie mājām iekārtot puķu dobes, tās kopt un uzturēt kārtībā. Latviešu tautas sakāmvārds māca: māci bērnu, kamēr mazs.
Paaudžu pieredze nenoveco
Darbā veidojas raksturs, vērojot tā rezultātus un sasniegumus, radīsies prieks un lepnums par savām spējām, par savu varēšanu. Lai bērniem darbs nekļūtu vienmuļš, tas jāapvieno ar jaukiem atpūtas brīžiem – rotaļām, sporta spēlēm, atpūtu pie upes vai ezera, pie ugunskura, ekskursijām un citiem priekiem.
Jāpriecājas par tām ģimenēm, kur pareizi tiek veidots darba tikums, kur visa ģimene – tēvs, māte un bērni – draudzīgi iziet katrs savā darbā, kur jaunajai paaudzei laikus veido pareizas darba iemaņas, ieaudzina darba mīlestību, nepieciešamību labi veikt pienākumus.
Kā koku pazīst pēc lapām, tā cilvēku var pazīt pēc viņa darbiem. Jāatceras – ja darbu darīsim gaišā un priecīgā noskaņā, ar pacietību – tas veiksies labāk, sagādās pašam prieku. Darba un sadzīves pieredzes pārmantošanā ir ļoti svarīgi, lai katrs bērns un jaunietis garīgos iespaidus saņemtu ne tikai no saviem vienaudžiem, bet arī no citu paaudžu gudriem un krietniem cilvēkiem. Jāatzīst, ka ne vienmēr jaunieši grib pārmantot vecākās paaudzes bagāto dzīves pieredzi, uzskatot, ka tā ir novecojusi, nemūsdienīga. Bez darba iemaņām, darba mīlestības jaunietis var izaugt gļēvs un nevarīgs, kas maz ko prot un nevienu darbu īsti nemīl. Darba process ietekmē arī cilvēka fizisko un garīgo attīstību, nostiprina veselību.
Izvēlies drošāko draugu
Skolās ne visur vienmēr pievērsta pietiekama uzmanība darbaudzināšanai – pašapkalpošanas iemaņu veidošanai savās klasē, skolā, skolas apkārtnes uzpošanā un labiekārtošanā un citur.
Mūsdienās dzīve prasa labi sagatavotus, zinošus, darbu mīlošus sabiedrības locekļus, kas prot pārvarēt grūtības, vienmēr pilnveidoties un atrast savām interesēm piemērotu darbu. Jaunajai paaudzei lai vienmēr paliek drošākais no visiem draugiem, stiprākais no visiem citiem palīgiem, visdrošāko uzvaru un panākumu radītājs – DARBS!
