Karsti spīd un cepina aprīļa saule. Man garām steidzas krāsaini cilvēku pūļi.
Karsti spīd un cepina aprīļa saule. Man garām steidzas krāsaini cilvēku pūļi.”Ejam ātrāk!”,”Kā es gribu mājās!”,”Jāni…”- šādi un vēl citādāk atskan saucieni no cilvēku jūras. Gar sēdošajiem noiet kāds sīks tirgonis.”Vai jums asus nažus nevajag?” viņš jautā.
Es sēžu un gaidu autobusu uz mājām. Saule karsē, līdz kļūst neciešama. Sēžu un domāju: es taču varētu aizlidot… Es varētu aizlidot līdzi kaijai, kas, sāpīgi bļaujot, pārlaidās kanālam. Es varētu aizlidot, stāstot savu dzīvesstāstu paliekošajiem ļautiņiem.
Pienāk autobuss, kas mani vedīs uz mājām.Tas stāvvietā ievelkas kā gliemezis – nesteidzīgi un gausi. Gliemezis atver savas durvis, un ap tām sāk pulcēties cilvēki. Gluži kā skudras ap pūzni. Šo tramīgo skudru vidū esmu es, kas nekur neaizlaidās.Es paliku tepat, uz zemes. Tepat, kur zāle zaļāka,tepat, kur dzīve rit straujāk, tepat, kur es varu sapņot.
Visi beidzot bija ieņēmuši savas vietas, un autobuss sāka lēnām kustēties ārā no galvaspilsētas.
Es biju iekārtojies tā, lai varētu nosēdēt visu garo ceļu līdz mājām. Sēdēju pie loga un vēroju, kā garām aizslīdz lielveikali, uzpildes stacijas, cilvēki, koki, mājas un steidzīgā dzīve.Es biju noguris un pārkarsis saulē. Uzkodu kādu piparkūku, palasīju žurnālu. Tā biju nobraucis krietnu ceļa gabalu, bet tāds pats bija palicis līdz mājām. Pār zemi sāka klāties siltais un maigais vakars, kurā iebrauca arī autobuss…
Mani pārņēma pagurums. Tas nu mani šodien bija pieveicis. Vēl tikai mirkli pavēros pa autobusa logu, aiz kura ieraudzīju pļavu ar lielu peļķi tajā, un pie tās vakariņas baudīja seši stārķi. Tie bija kā liela ģimene pie vakariņu galda, uz kura bija varžu kājiņas un vēl dažādas delikateses. Viņi tur notiesāja vakariņas, bet es aizmigu. Mani pārņēma reibinoša miega valstība. Es iebraucu ar sapņu autobusu sapņu zemē. Es gulēju…
Andris
