Lejasciemietis Jānis Naglis ir kaislīgs ceļotājs. Arī šogad februāra sākumā viņš kopā ar sievu Ingu un ģimenes draugiem devās ceļojumā uz Kostariku. Aicinājām viņu pastāstīt par savu ceļojumu.
Pārsteigumu ceļojums
“Līdz šim es ne Dienvidamerikā, ne Ziemeļamerikā nebiju bijis, tādēļ labprāt piekritu šim ceļojumam. Protams, ceļojums iznāk diezgan pagarš, taču ir tā vērts. Vispirms mēs ar aviokompānijas “Lufthansa” lidmašīnu lidojām līdz Frankfurtei, no kurienes bija paredzēts nākamais lidojums uz Ņujorku. Šis ceļojums mums sagādāja ļoti daudz pārsteigumu un viens no pirmajiem draudēja pat to izjaukt. Mēs nevarējām iziet pasu kontroli Frankfurtes lidostā, jo izrādījās, ka mūsu pases nebija pareizi piereģistrētas. Bažījāmies, vai vispār tiksim tālāk, jo visi nākamie lidojumi taču ir saistīti, bet, par laimi, šo situāciju izdevās atrisināt, tiesa, ar piebildi, ka nav garantijas, ka mūs ielaidīšot ASV. Tur gan mums nekādas problēmas neradās un mēs varējām veiksmīgi turpināt savu ceļojumu.
Aplūko arī Ņujorku
Ielidojot vakarā Ņujorkā, plānojām doties nakts ceļojumā pa Ņujorku, jo atpakaļceļā šīs pilsētas apskatei laiks nebija atlicināts, taču viss izvērtās citādāk. Izrādījās, ka naktī ir grūti kaut kur nokļūt, tādēļ palikām vien pie tā, ka Ņujorku esam redzējuši pa lidmašīnas logu un ar to arī pietiks. Bet liktenis mums bija lēmis citādāk. Nedaudz aizsteidzoties laikam pa priekšu, varu atklāt, ka mājupceļā, atlidojot no Sanhosē uz Ņujorku, mūs sagaidīja kārtējais pārsteigums. Grasoties reģistrēties nākamajam reisam uz Frankfurti, izrādījās, ka aviokompānija “Lufthansa” streiko, un mūsu reiss tika atcelts. Taču mums tas dāvāja iespēju visu dienu pavadīt Ņujorkā. Aviokompānija mums garantēja gan viesnīcu, gan arī brokastis un vakariņas. Mēs bija iecerējuši, ka atgriezīsimies Latvijā un vēl paspēsim piedalīties arī referendumā, taču šie plāni izjuka, tādēļ pirmais darbs, ko izdarījām Ņujorkā, bija došanās uz Latvijas pārstāvniecību, lai nobalsotu referendumā. Pārstāvniecībā satikām arī Amerikas latviešus, parunājāmies. Kāds pavecāks pāris priecājās, ka mēs esam tik apzinīgi un, pat esot ceļojumā, dodamies balsot. Tiesa, viņi bija šokēti, ka mēs Latvijā esam tik tālu nonākuši, ka ir jāpiedalās referendumā par savu valodu. Pēc tam mums bija lieliska iespēja izbaudīt Ņujorkas atmosfēru, taču jāsaka, ka man Ņujorka radīja drūmu noskaņu. Tā ir pilsēta, kurā neiespīd saule. Es negribētu tur dzīvot. Būdams Ņujorkā, es tomēr sapratu, ka esmu laucinieks un man vajag brīvību, bet tur visapkārt ir augsti mūri, debesskrāpji, cilvēku burzma, viss vienās reklāmās, gaiss pilns ar dūmgāzēm, visapkārt trokšņi. Mūsu Rīga pretēji Ņujorkai ir paradīze. Protams, esam priecīgi, ka šī ceļojuma laikā neplānoti, bet tomēr radās iespēja iepazīt šo daudzmiljonu pilsētu.
Cilvēki labi sadzīvo ar dabu
Turpinot stāstu, atgriežamies ceļojuma sākumā. No Sanhosē devāmies uz savu viesnīcu Klusā okeāna krastā. Šajā līcī atradās ļoti daudz viesnīcu, jo tas ir viens no viņu ienākuma avotiem. Gada laikā Kostariku apmeklē pusotrs miljons tūristu. Kostarika ir skaista džungļu zeme. Mūsu viesnīca atradās līdzās džungļiem. Tūristiem bija arī speciāli izveidota taka džungļos, pa kuru varēja iziet pastaigāties. Viesnīcas teritorijā regulāri varēja manīt arī dažādus dzīvniekus, kas turp nāca no džungļiem. Katru vakaru varēja zināt, kad ir pulksten 16.30, jo tobrīd apkārt viesnīcai aplidoja pieci papagaiļi. Dažādi dzīvnieki brīvi darbojās pa viesnīcas teritoriju un neviens no apkalpojošā personāla tam nepievērsa ne mazāko uzmanību. Arī ēdot, piemēram, pēkšņi pie šķīvja pielēca vāvere un nozaga ābolu. Tūristi priecājās un aplaudēja. Tur cilvēki ļoti labi sadzīvo ar dabu un dzīvniekiem, viņi cits citam netraucē.
Dodas zvejā
Viesnīca, kurā apmetāmies, bija ļoti skaista un sakopta. Jāpiebilst, ka Kostarika vispār ir ļoti sakopta zeme. Personāls nepārtraukti rūpējās par tūristu labklājību un izklaidēm – tūristi tika aicināti uz vingrošanām, uz baseiniem, spēlēt florbolu, katru vakaru notika koncerti. Kādu laiku, protams, pavadījām, vienkārši laiski atpūšoties un daudz peldoties. Pārējie tūristi vairāk peldējās tieši viesnīcas baseinos, taču mēs labprāt baudījām arī peldes okeānā. Viļņi gan tur ir iespaidīgi – ja nepanirsi zem viļņa, tas ātri vien apgāzīs. Devāmies arī dažādās ekskursijās. Pa kalnu upi gājām uz ūdenskritumu. Nonākuši tur, arī izpeldējāmies, par ko vietējie bija neizpratnē, jo viņiem šī ūdens temperatūra ir krietni par aukstu. Mēs savukārt priecājāmies, ka tur ūdens bija dzestrs un atspirdzinošs salīdzinājumā ar okeāna ūdeni, kur temperatūra daudz neatšķīrās no āra temperatūras. Par sauļošanos tur bija jāaizmirst, jo dažu minūšu laikā āda jau bija sarkana un pastāvēja iespēja apdegt. Kad mēs devāmies prom no Latvijas, te bija dziļa ziema un mīnus 30 grādi, tur savukārt bija tikpat daudz plusā. Devāmies apskatīt arī Arenala vulkānu, kas joprojām arī izvirst. Svarīgs notikums bija arī došanās zvejā. Mums izdevās izvilkt vairākus tunčus. Es izvilku arī zivi, kas saucas “Black Jack” (melnā karaļzivs). Lai arī šī zivs nebija sevišķi liela, vilku to ar lielu piepūli. Cīnījos apmēram 15 minūtes, zivs bija ļoti spēcīga.
Piedzīvo zemestrīci
Esot Kostarikā, kādā naktī piedzīvojām zemestrīci. Tās viņiem ir diezgan bieži. 1991.gadā Sanhosē zemestrīcē tika gandrīz nolīdzināta, tagad tā ir uzcelta no jauna. Zemestrīce bija apmēram piecos no rīta. Viesnīca trīcēja diezgan spēcīgi. Apmēram 30 kilometrus no mums zemestrīces stiprums bija 6 balles, bet tas bija džungļos, kur nekādi postījumi netika nodarīti. Pārējie tūristi izskrēja ārā no viesnīcas, mēs gan to nedarījām. Savulaik dienējot Kazahstānā, tiku piedzīvojis zemestrīci. Domāju, ja būs otrs grūdiens un tas būs spēcīgāks, tad gan dosimies ārā, bet otrā grūdiena nemaz nebija. Džungļos pērtiķi kliedza, tas nozīmē, ka viss ir kārtībā. Ja dzīvnieki apklustu, tad gan situācija būtu draudīga. Vietējie iedzīvotāji par zemestrīces draudiem gan droši vien zināja jau iepriekš, jo visi kuģi no zvejnieku līča iepriekšējā vakarā sagāja okeānā, lai, piemēram, nākot lielākam vilnim, netiktu sadragāti. Taču mūs, tūristus, neviens nebrīdināja – ja tas tiktu iepriekš pateikts, visi droši vien būtu sakravājuši čemodānus un aizbraukuši prom.
Visapkārt miers
Šī zeme tiešām ir ļoti interesanta. Viņu galvenais iztikas avots, kā jau minēju, ir tūrisms un arī lauksaimniecība. Visapkārt paveras milzīgi kafijas un banānu plantāciju laiki. Arī mēs Latvijā ēdam Kostarikas banānus. Viņiem nav savas armijas, jo viņi uzskata, ka viņiem to nevajag. Ļoti labi sakārtota viņiem ir medicīnas sistēma – 25 procenti no visiem valsts ienākumiem tiek tērēti medicīnai. Ne par velti viņu vidējais mūža ilgums ir 77 gadi. Izglītība līdz 15 gadu vecumam viņiem ir obligāta, pēc tam var mācīties privātajās skolās. Ceļi ir asfaltēti, bet vietām arī ne sevišķi labi. Tiesa, policija strādā uzdevuma augstumos, un visi brauc, ievērojot satiksmes noteikumus. Interesanti, ka tur dzīvo daudz un dažādu tautu pārstāvji un visi dzīvo draudzīgi, nekādas etniskās problēmas viņiem nepastāv.
Ļoti skaista ir Kostarikas daba. Tā ir fantastiska! No rītiem bieži vien devāmies okeāna krastā vērot krāšņos saullēktus. Uz jautājumu, kas visvairāk mani saistīja šajā zemē, es atbildētu, ka tie ir džungļi, neskartā daba, okeāns, saule un miers, kas tur valda. Tur it nemaz nav stresa, cilvēki ir mierīgi un līdzsvaroti, piemēram, no rīta sarunājam konkrētu laiku, kad braukt ekskursijā, vietējie atbrauc 10 līdz 15 minūtes vēlāk, un tas nav nekas. Nebūtu arī nekas, ja mēs ierastos vēlāk. Viņi nesteidzas, dara visu lēnām, mierīgi. Padzīvojot tur, arī mēs pieradām pie tā. Šis ceļojums nebija lēts, taču atmiņā paliekošs. Taizeme, Indija un tagad Kostarika – šie trīs ceļojumi man ir visspilgtāk palikuši atmiņā. Vai es kādreiz gribētu atgriezties šajā zemē? Iespējams, bet, ja būtu jāizvēlas, priekšroku tomēr dotu kādam citam ceļojumam. Var atgriezties uz tādām zemēm, uz kurām ceļojumi neizmaksā dārgi, bet labāk izvēlēties ko citu. Pasaulē vēl ir daudz valstu, ko gribas apskatīties. Es dzīvoju tāpēc, lai kaut ko apskatītu. Nākamā valsts, ko vēlos apskatīt, ir Ķīna vai Šrilanka.”
