Ar Stāmerienas pagasta Kalnienas iedzīvotāju Ilgu Paramonovu tikāmies laikā, kad ārā aiz loga ziema spītīgi nepadevās pavasarim, bet kopā ar vēju pagalmā būvēja sniega kupenu pakalnus.
Ar Stāmerienas pagasta Kalnienas iedzīvotāju Ilgu Paramonovu tikāmies laikā, kad ārā aiz loga ziema spītīgi nepadevās pavasarim, bet kopā ar vēju pagalmā būvēja sniega kupenu pakalnus.
Istabā galda vidū iedegtās sveces liesma dāsni dalīja gaišumu un siltumu. Nerunājām par valsts politiku un ministru padarītajiem vai nepadarītajiem darbiem. Būdama Kalnienas pensionāru kopā saturētāja un mudinātāja dažādām aktivitātēm, Ilga stāstīja par to, cik svarīgi ir katru dienu sagaidīt un pavadīt ar prieku, nežēloties, ja makā daži santīmi, un, gadiem aizsteidzoties, rokās spēka kļūst mazāk.
“Vai man no tā kļūs vieglāk, ja, galvu rokās saķērusi, birdināšu asaras par to, ka vīrs jau otro gadu ir bez acu gaišuma, ka vecākajam dēlam neizdodas savu dzīvi sakārtot un sameklēt darbu. Mierinu sevi, ka pašu saimniecībā ir vajadzīgs jauns cilvēks, kas vecajiem kalpo. Visi esam paēduši un apģērbušies, ko tad vēl vairāk,” Ilga, to sakot, ritina smieklu pērles. Vienu gan viņa neprot, dzīvot atrauti no sabiedrības.
“Viens cilvēks neko iesākt nevar, tāpēc sapulcinu draudzenes un kopīgi spriežam, kā dzīvi laukos padarīt interesantāku. Kopīgi uzdziedam, sarīkojam kādu pasākumu arī pārējiem ļaudīm. Mūsu darbošanos atbalsta pagasta padomes priekšsēdētājs Raitis Apalups un Kalnienas tautas nama vadītājs Aldis Barinskis.
Pērn mūs uzaicināja piedalīties Pļaujas svētkos Ates dzirnavās, kur dziedājām senu dziesmu “Asariņas noslaucīju, to ļautiņi neredzēja”. Daudziem mūsu uzdrīkstēšanās 69 un 70 gadu vecumā – uzvilkt tautu tērpu un dziedāt – izraisīja izbrīnu. Jutāmies pagodinātas. Ciemojāmies arī pie Bejas pagasta pensionāru kopas “Pīlādzītis”, kur kavējāmies jaunības atmiņās, skandējām dzeju un dziesmas.
Šādas tikšanās palīdz vairāk nekā pretsāpju tablete, jo apzināmies, ka apkārt ir jauki cilvēki, ka arī viņiem ir tādas pašas problēmas kā mums,” saka Ilga. Viņa uzskata, ka ne vienmēr dāvana jāpērk par naudu. Tā var būt pašu audzēts ķirbis vai zieds, pīts groziņš, tamborēta sedziņa vai izlieta svece. Galvenais, lai tā būtu darināta ar mīlestību un pasniegta no sirds.
Sveces palīdz atvairīt tumšas domas
Dažādās vietās Ilgas goda istabā izvietotas sveces. Par tām tāpat kā par ziediem saimniece priecājas vienmēr. Vietējā veikalā visi ievērojuši, ka Ilga tās iegādājas lielā daudzumā. Arī dēls Gunārs mātei vienmēr salūko kādu parafīna gaismas ķermeni.
“Sveces dedzinu arī ikdienā, bet visvairāk tad, kad palieku viena, lai atvairītu tumšās, rūpju pilnās domas. Neesmu izņēmums, līdzīgi citiem visu pārdzīvoju, vienatnē, kad neviens neredz, paraudu. Pasaulei savas asaras nerādu.
Svece tādos brīžos man ir kā otrs cilvēks, kas spēj pacietīgi uzklausīt, nenosodot un nepārmetot. Skatos kā svece mierīgi deg un gūstu pārliecību, ka viss ir kārtībā. Kad dienas un domas apmākušās, svece ir kā saule, kā otra dvēsele,” saka Ilga. Arī vārda un dzimšanas dienās viņa vienmēr iededz sveci, jo tās gaismā pat glāzē ielieta tēja šķiet neiepazīts dzēriens. Ilga ir pārliecināta, ka svece telpā un cilvēkā ienes mieru. Viņa stāsta, ka tad, ja mājās ir slimnieks, jāaizdedz zila svece, lai gan pati bieži izvēloties krāsainas sveces.
Rozes jāaudzē skarbiem cilvēkiem
Ilga neaudzē un īpaši neciena rozes, jo savulaik uzzinājusi, ka tās vislabāk aug un zied raksturā skarbiem cilvēkiem. Par to liecinot asie ērkšķi. Izņēmums varētu būt dzeltenas rozes, jo dzelteno krāsu Ilga sauc par savējo. Nu jau pieaugušie bērni to zinādami, oktobrī – Ilgas dzimšanas dienā – mammai dāvina dzeltenas krizantēmas.
“Dzeltenā ir saules krāsa, tāpēc vien tā jāmīl,” uzskata saimniece, steigdama stāstīt par plašo dāliju kolekciju, ko viņa izveidojusi tāpēc, ka arī mājas nosaukums ir “Dālijas”.
“Dāliju audzēšana ir nodarbe, kas neļauj dzīvot mierā. Katru rītu es dodos tās apraudzīt un ar katru aprunāties. Manā kolekcijā ir vairāk nekā 40 dāliju šķirņu, kuras pa ziemu esmu novietojusi vienā no mājas otrā stāva istabām. Tā esmu tām tuvāk, lai ik pa laikam pārlūkotu gumus,” Ilga lepojas un piebilst, ka viņas goda puķes esot arī dažādu krāsu flokši, ko citi uzskatot par vienkāršām, lai vispār audzētu.
“Dzīvoju lauku mājā nevis greznā pilī, tāpēc tai piestāv daudzkrāsaina un smaržīga flokšu dobe,” Ilgas pārliecība nav maināma. Viņa, iepazīstoties ar katru augu un ziedu, var runāties ilgi, pati uzdodot jautājumus un zieda vietā atbildot.
Lai sagādātu sev prieku, Ilga no katalogiem pasūta ziedus un tad ar nepacietību gaida sūtījumu. “Tā es pati vadu savu dzīvi un mēģinu citus komandēt,” joko Ilga un nesaprot, kāpēc dārzu īpašnieki aizraujas ar skujeņiem, kuru tāpat laukos ir daudz. Viņa uzskata, lai jaunie trako līdzi Eiropai, bet vecākās paaudzes cilvēkiem jāievēro latviskās tradīcijas.
Ir pārāk daudz “melnās” skaudības
Dzīvojot un strādājot laukos, Ilga pārliecinājusies, ka visos laikos bijuši cilvēki, kam paticis strādāt, un kas darbam ar līkumu gājuši.
“Sacīt, ka laukos cilvēks atrodas uz iznīcības sliekšņa, nevar. Nevajag hektāriem zemes, lai izaudzētu uzturā nepieciešamo. Zemi ar lāpstu arī var uzrakt, tikai jāgrib, nevis jāžēlojas, ka nav traktora. Bet ir viena daļa cilvēku, kas tikai sūdzas, ka nekā nav un uz visām pusēm sūta lūguma vēstules. Sabiedrībā valda pārlieku daudz “melnās” skaudības, ja kādam veicas labāk nekā pašam, bet skauģim tā dzīvi labāku nedara,” secina Ilga.
Viņa nenoliedz, ka arī Kalnienā skaudība nav sveša daļas cilvēku rakstura iezīme, tomēr kopumā te mītot labi ļaudis, kas neatsakoties palīdzēt un citus uzklausīt.
“Ir cilvēki, kam nepieciešams dzīves grūtumu uz otra pleca izraudāt, bet es to nedaru. Šādos brīžos cenšos kaut ko strādāt. Piemēram, roku zemi vai ravēju, darot to tā, ka sviedri līst. Kad uzzināju, ka vīram acu operācija nav devusi cerēto rezultātu, ar lāpstu pushektāru zemes uzraku. Pati vien zinu, ka tur manas sāpes ieraktas. Vakarā biju tā nogurusi, ka neko nespēju domāt. Vai būtu vieglāk, ja sēdētu un raudātu?” domīgi bilst Ilga. Viņa savu nelaimi pa pasauli nenes, jo cilvēkiem pietiek savējo.
Sevi par māņticīgu neuzskata
Ilga neuzskata sevi par māņticīgu. Arī tad, kad paziņas zīlītes ielidošanu istabā skaidrojušas kā likteņa dotu zīmi, viņa tam nepievērsusi uzmanību, atjokojot, ka putns tikai apjucis.
“Ir gan cilvēki jocīgi. Pat vīrieši ir braukuši pie kāršu licējām un zīlniecēm, bet pēc tam turpmākajā dzīvē visu salīdzinājuši un paļāvušies uz zīlnieces teikto. Es to nevaru, jo baidos no gaišreģiem un kāršu licējām. Ja nu pasaka kaut ko tādu, ko neesmu vēlējusies uzzināt? Tikai vienu reizi iedomājos, ka vajadzētu kādam šo maģisko spēju īpašniekam pajautāt, kura man ir vispiemērotākā puķe, lai to audzētu. Tiesa, izdevumu “Zintnieks” gan pasūtu un lasu, jo tur nav politikas un nekā slikta,” saimniece brīdi padomā, lai atkal būtu gatava paļauties dzīves piedāvātajiem, nevis priekšā pateiktiem pavērsieniem.
“Kad jaunākais dēls sāka strādāt Rīgā, biju norūpējusies, kā iekārtosies, kā veiksies darbā, bet tad sev teicu, ka dzīve pat ziloņus izdīda, kur nu vēl cilvēku,” Ilga piebilst. Viņa uzskata, ka nav tiesību arī dēlu dzīves pēc sava prāta izkārtot. Vienīgā problēma esot – cūkai vienmēr jābūt nobarotai. Ja ir divi neprecēti dēli, tad, negaidot, dažādi pārsteigumi varot gadīties.
“Vecākā dēla priekšā daudz esmu grēkojusi, jo viena ar saimniecības darbiem netieku galā. Vajadzīgs palīgs, tāpēc atturu no cita darba,” teiktajā jaušama vainas apziņa.
Spēku rod tautas dziesmās
Latviešu tautas dziesmu spēku iespējams apzināt, tās lasot un skandējot, tāpēc tas ir viens no Ilgas vaļaspriekiem. Katru līdz šim nezināmu tautas dziesmu viņa tver kā spirdzinošu avota malku. Visas no galvas viņa tās noskaitīt nevarot, toties vienmēr spējot pateikt priekšā cilvēkam, kuram piemirsusies kāda rinda.
“Labprāt lasu arī dzejnieku darbus. Pat vairāk nekā romānus, īpaši tos, kas mūsdienās sacerēti. Esmu vecās paaudzes cilvēks, kuram daudzas dzīves jomas ir svētas, nevis pasaulei izrādāmas,” uzskata Ilga.
Viņa pārliecinājusies, ka nav pareizi kritizēt šodienas jauniešus, visus mērot ar vienu mērauklu, jo, kā jau tas dzīvē pieņemts, viss ir līdzsvarā. Arī brīžos, kad “Dāliju” saimniece apsēstas un paņem rokās adīkli, viņa klusītēm skandē kādu tautas dziesmu, līdz ar to darbā ieliekot dvēseli, jo Ilga uzskata, ka pasaule ir kā liela sirds, pa kuras asinsvadiem plūst mīlestība uz ziedu, cilvēkiem un latviešu tautas tradīcijām.
***
Fakti
Ilgas Paramonovas dzimtā puse ir Alūksnes rajona Jaunanna, bet kara laikā – 1945. gadā – viņa nokļuvusi Stāmerienas pagasta Kalnienā, kur dzīvo arī šodien.
Visu mūžu nostrādājusi par kolhoza ražošanas iecirkņa zootehniķi.
Ģimenē ir divi dēli un meita. Jaunākais dēls Ivars dzīvo un strādā Rīgā, vecākais – Gunārs – saimnieko vecāku saimniecībā. Meita Ina. Ir divi mazdēli – Vitālijs un Harijs.
Dzīvē vadās pēc principa, ka cilvēkiem vairāk jāsmaida, jo smaids arī citus cilvēkus padara gaišāku.
