Tagadējais Stradu pagasta zemnieks, saimniecības “Aizpurieši” īpašnieks, trīs bērnu tētis Jānis Lazdiņš pirms 20 gadiem bija janvāra barikāžu dalībnieks Rīgā. Pēc pirmā aicinājuma viņš – toreizējās “Lauktehnikas” mehāniķis – ar “kravinieku” “Ural”, pie kura piestiprināts plīvoja Latvijas valsts karogs, divās stundās mēroja 190 kilometrus līdz galvaspilsētai, lai sargātu valsts neatkarību. Viņš neklausījās tajos, kas viņu centās atrunāt no braukšanas. Jānis riskēja ar savu galvu un ar viņam nepiederošo uzņēmuma automašīnu, jo ideja, kuras vārdā viņš to darīja, šķita svarīgāka par visu. Vai viņš vēlreiz būtu gatavs atkārtot barikāžu pieredzi? Kāpēc viņam šodien tik ļoti sāp barikāžu laiks, ka par to pat negribas runāt?
– Vai gribas atcerēties barikāžu laiku?
– Tas bija sen… Pat negribas runāt. 14.janvārī pirms 20 gadiem. No Stradiem izbraucām aptuveni pulksten 7.00 un pēc divām stundām jau bijām Rīgā, pārbraucām pāri tiltam pie rūpnīcas “VEF”, lai diennakti dežurētu pie pasta ēkas. Tur bija salīdzinoši mierīgi. Brauca mums garām Baltijas kara apgabala automašīnas, bet nekas vairāk nenotika. Es stāvēju sardzē ar “Ural” – tā jau faktiski bija tāda automašīna, kādas izmantoja krievu armija. Cilvēku interese par šo transportlīdzekli bija liela. Daudzi nāca klāt, fotografēja. Izskatījās jau interesanti – krievu “Ural” un Latvijas valsts karogs. Tagad man pašam ir tāds personīgais auto, ko izmantoju kā mežvedēju. Bet, par tiem laikiem runājot, jāsaka – nebija jau tā, ka mani dzīšus dzina uz barikādēm. Bremze bija. Un liela. Bija skaidrs – nedod, Dievs, ka Rīgā ar automašīnu kaut kas notiek! Tā bija mana atbildība. Bet nebraukt uz barikādēm nevarēju. Pirmoreiz aizbraucu ar “kravinieku”, otrreiz – autobusā kopā ar pārējiem. Laikam es kā visa latviešu tauta biju gaidījis to brīdi.
– Unikālas sajūtas?
– Tas laiks bija interesants: vieni stāvēja uz barikādēm, citi padzīvoja “zaļi”, vēl citi kritiskos brīžos gāja nogaidīt valūtas veikalā, lai justos drošāk. Rīgā cilvēki bija atsaucīgi, pīrādziņus un cigaretes klāt pienesa. Tolaik taču bija talonu sistēma uz cigaretēm un alkoholu. Rīgas tantiņas visus savus krājumus izdalīja. Aicināja dzīvokļos. Bija arī dzeršanas. Dažam tika pāri mēram, bet kopumā viss notika normas robežās – iedzeršana bija, bet žūpošana ne.
– Jūs pats ne toreiz, ne tagad neesat vidusceļa gājējs?
– Neesmu no tiem, kas vienmēr prot pagriezt savu “kažoku” tā, kā vajag. Rīkojos pēc pārliecības. Taču otrreiz stāvēt uz barikādēm neietu. Varbūt desmitā daļa no visiem janvāra barikāžu dalībniekiem būtu gatava atkal rīkoties tāpat. Tauta ir vīlusies. Arī Zemessardzē vairs neesmu. Sākumā biju. Aizgāju, līdz sapratu, ka faktiski Zemessardze valstī jau tiek uzskatīta par nevajadzīgu. Skaidrs, ka Zemessardze, kāda tā bija izveidota, kļuva par reālu spēku. Apvērsumu reāli varēja noorganizēt. Laikam kādam no tā bija bail. Daudz kas valstī ir noticis nepareizi. Esam sadalījušies pilsoņos un nepilsoņos. Mūsu valdība ir sabojājusi attiecības ar Krieviju. Ir dzirdēts runājam, ka Krievijas puse bijusi ar mieru nopirkt dzelzceļu, kas ved no šejienes uz robežu, bet tas nav ļauts. To vien darām, kā meklējam kašķi ar Krieviju. Lauksaimniecība kļuva lieka. Ražošana ir sašaurinājusies. Novadā vēl ir kokapstrādes uzņēmums “Konto”. Ja tā nebūtu, pilsētā ar darba vietām būtu pavisam švaki. Skaidrs, ka tādam uzņēmumam šodien nav viegli pastāvēt. Bet mūsu valstī jau savulaik tika pasludināts, ka mūsu nākotne ir tūrisms, bankas un juristi. Tā visa rezultātā mūsu jaunieši prot apieties ar datoru, bet nemāk darīt praktiskas lietas. Latvijā pēc pieciem gadiem vairs nebūs tādu arodu pratēju kā virpotāji, metinātāji. Labi, ka Gulbenē vēl ir tāda firma kā “Rubate”, kurai ir savs metālapstrādes cehs.
Privatizācijas procesa rezultātā ir izsaimniekota valsts. Mēs neizmantojam paši savus resursus, lai gūtu peļņu. Mūsu novadā tā ir zeme, meži, kūdra. Diemžēl purvos mūsējie strādā zem vācu karoga. Sirds sāp, redzot, cik daudzi ražošanas objekti novadā stāv tukši. Daudzviet izskatās kā pēc atomkara. Vispār pats privatizācijas process bija mīkla. Joprojām nav skaidrs, kā tie daži tika klāt īpašumiem novadā. Lai kā es biju gribējis iesaistīties un kaut ko privatizēt, man tas neizdevās. Es pat nevarēju tikt klāt informācijai!
– Kuriem politiķiem vēl uzticaties?
– Savā laikā Saeimas vēlēšanās tiku balsojis par Andri Šķēli, arī par Einaru Repši, tagad – par “Vienotību”, īstenībā laikam vairāk nebija citas izvēles. Vēl, domāju, Raivim Dzintaram varētu uzticēties.
– Vārdu sakot – cieši turaties pie ikdienas darba un viss?
– Mana zemnieku saimniecība apsaimnieko 100 hektārus meža un vairāk nekā 300 hektārus lauksaimniecības zemes. Pārsvarā nodarbojamies ar graudiem. Arī šķeldojam zarus. Manā zemnieku saimniecībā strādā paša ģimene un vēl viens cilvēks. Mana ikdiena šodien paiet ekstremālos dabas apstākļos, sniegā, dubļos, šaurās ceļu brauktuvēs. Reizēm liekas, ka akciju sabiedrībā “Latvijas valsts ceļi” daža amatpersona nav uzdevumu augstumos un būtu jānomaina. Vai ceļi no sniega ir jātīra kārtīgi vai tikai jāizstumj koridors, pa kuru braukt? Varbūt jātaisa vienvirziena ceļi? Bet kam laukos tādi vajadzīgi? Un kādi novadā ir ceļu krustojumi? Netīrīti! Tas viss apdraud ceļu satiksmes drošību. Reizēm liekas, kam tie ceļi vispār ir domāti! Par to man iznāca saķerties ar Stāmerienas pagasta pārvaldi, jo pagastā pēc ieplānotās ceļu rekonstrukcijas tāpat kā pilsētā diviem braucamajiem izmainīties būs grūti. Laukos ceļus, kas šaurāki par pieciem metriem, nemaz nevajag!
– Uz Rīgu palīgā cīnīties ar sniegu nebraucāt?
– Man vispār tas liekas kā absurds! Kas tikmēr notiek laukos? No dažas lauku sētas tantuks netiek līdz autoveikalam! Turklāt tagad vēl sāk meklēt kašķi pie tiem zemniekiem, kas brauca uz Rīgu un palīdzēja izvest sniegu, skaidro, vai tērējuši akcizēto degvielu. Kāda starpība! Bet es drīzāk būtu ar mieru aizvest uz Rīgu vēl klāt kādu mūsu sniega kravu. Vai tas ir normāli, ka galvaspilsētā par plika sniega izvešanu maksā vairāk nekā mūsu novadā par sašķeldotu zaru kravu? Sniegs izkusīs un viss, bet, šķeldu kurinot, tiek iegūts siltums.
– Pats bijāt kādreiz deputāts Stradu pagastā. Vai savulaik nobalsojāt par Šķieneru un Stāķu pieslēgšanu Gulbenes ūdensvadam un kanalizācijai?
– Pat nezinu, pa kuru laiku tāds lēmums pagastā tika pieņemts. Bija tikai sarunas. Tā pa kluso pagastā. Un tad tiku nolikts fakta priekšā. Es no paša sākuma biju pret, jo neredzēju tam ekonomisko pamatojumu. Ar humoru runājot, atzīstu, ka pilsētas projekta pagriešana uz Stradu pagastu būtu attaisnojama tikai tad, ja līdz mums tiktu atvilkta tikai viena caurule, pa kuru no rīta tecētu ūdens, bet vakarā – kanalizācija. Ja runa ir par divām caurulēm, tad projektu vairs neatbalstu. Izdevīgāk būtu bijis Stāķus pieslēgt Šķieneru ūdensvadam un kanalizācijai. Šķieneros ir resursi. Ir kādas piecas artēziskās akas, no kurām visas nemaz netiek izmantotas. Turpretim pilsētai var pietrūkt ūdens resursu. Teikšu tā – Gulbenes ūdensvada vietā no pilsētas uz mūsu pusi varēja pagriezt bānīša dzelzceļu. Būtu daudz lielāks labums. Un būvniecības izmaksas būtu vienlīdz lielas.
– Tautas skaitīšana parādīs, cik iedzīvotāju reāli ir Gulbenes novadā.
– Es redzu, kas notiek Šķieneros. Kādreiz pagasta priekšniece Anna Vīgante man teica, ka iztēlojas, kāds piepilsētā varētu veidoties jauns ciemats. Toreiz iebildu, kam tas būs vajadzīgs. Neticēja man. Pat tika sagatavots detaļplānojums iecerētajai teritorijai. Toreiz nekas netapa un tagad ir vēl mazāk cerību. Cilvēki aizbrauc, izmirst. Beigās paliks tantuki vien. Šī situācija rada bažas par to, cik ilgi vēl Stradu pagastā strādās kokapstrādes uzņēmums “Gaujas koks”. Resursi var beigties. Tas pats ir pilsētā. Paejot pa ielām, ieejot kādā veikalā, var redzēt, ka Gulbene ir patukša.
