Basām kājām mēs izgājām vēl miglas ieskautā vasaras rītā, lai viņpus bērzu birzij satiktu austošu sauli. Sudraba rasā izmirka mana svārku mala, no mūsu pēdu pieskārieniem sasila zeme.
Basām kājām mēs izgājām vēl miglas ieskautā vasaras rītā, lai viņpus bērzu birzij satiktu austošu sauli. Sudraba rasā izmirka mana svārku mala, no mūsu pēdu pieskārieniem sasila zeme. Līdz ar pirmajiem saules stariem palsā miglas upe pašķīra savus palagus . Pļava ap mums uzvirmoja neskaitāmās smaržās un skaņās. Pār tavu plecu rāpoja iztraucēta kamene rasā izmirkušiem spārniem, kaut kur blakus sienāzis tirkšķināja savu dziesmu. Dzeguzes mūžīgais sauciens aicināja skaitīt līdzi un minēt – cik ilgi … Cik ilgi dzīvos vai cik ilgi mīlēs? Cik ilgi gaidīs un cik- ticēs? Soli pa solim, tavās pēdās minot, izbridām rasoto pļavu, aiz sevis atstājot vienu sliedi. Lai citi brīnās- vai tu mani klēpī nesi, lai saules vižņiem zeltītu manus matus un dziesmas putnu treļļiem piebērtu? Lai pērļu krelles dāvātu un rīta rasā acis mazgātu? Bet kur tad svārku malā uzkrātais sudrabs? Kur cīruļa dziesma sirdī un kamenes glāsainums domās? Kad rasa saulē žūs, brīnums pazudīs. Paliks mūsu noslēpums. Tikai basām kājām un atvērtu sirdi var apreibt no rasas lāses.
