Dace Jukāma, Vidzemes reģiona pārvaldes Kārtības policijas biroja Prevencijas grupas vecākā inspektore:
Zādzības visbiežāk tiek izdarītas laikā, kad bērni nāk mājās no skolas un, garlaicības mākti, apmeklē veikalus. Bieži bērni zādzības izdara grupā un cits citu pamudina zagt. Nereti jaunieši zādzības faktu neslēpj no vienaudžiem, par to lielās un pat dalās ar klasesbiedriem, piedāvājot nogaršot nozagtās konfektes vai košļenes. Vecākiem lielāku uzmanību jāpievērš, kā un ar ko kopā bērni pavada brīvo laiku! Ģimenē jāzina, kādam mērķim bērns tērēs uzticēto kabatas naudu, jāliedz bērniem bez vajadzības apmeklēt tirdzniecības vietas, jo „veikals nav izstāžu zāle”. Nekavējoties jāreaģē, ja bērnam parādās mantas, par kuru iegādi nebija vienojies ar vecākiem. Ja šāda informācija kļūst zināma izglītības iestāžu darbiniekiem, nekavējoties jāinformē vecāki un jārīkojas. Pretējā gadījumā diemžēl „ieslēdzas” process, ko es sauktu par „sniega bumbas efektu” – bērnu pārņem nesodāmības sajūta. Pat ja bērnam ir tikai septiņi gadi un nozagtās preces vērtība – pārdesmit santīmu, par notikušo ir jāceļ trauksme! Arī tirdzniecības vietām ir jāreaģē, lai bērnu nepārņemtu postošā nesodāmības sajūta. Zādzība no veikala ir krimināli sodāms noziegums.
Inese Stradiņa, Gulbenes novada domes Izglītības, kultūras un sporta nodaļas psiholoģe:
Nav vienas receptes visiem gadījumiem, kā to risināt šo problēmu. Tikai liekas, ka zemi ienākumi ģimenē ir galvenais riska faktors. Lielākoties bērni zog lielveikalos, lai iegūtu statusu savu vienaudžu lokā, lai bars viņus pieņemtu. Arī zagšana ir sava veida „bara instinkts”, skolas vecuma bērni zog tieši grupā. Psiholoģiski tam ir skaidrojums – mūsdienās bērniem un jauniešiem ir apgrieztās vērtības, proti, labais skaitās slikts un otrādi. Tāpēc jau agrā bērnībā pieaugušajiem tas ir jāizprot un laikus jāmāk dot pretspars. Ir nenogurstoši jāskaidro sabiedrībā vispārpieņemtās uzvedības normas, jāstāsta, ko drīkst darīt un ko nedrīkst. Ir intelektuāli bērni, kuri saprot no pirmās reizes, bet ir arī tādi, kuri netic pateiktajam vārdam, viņi dzīves pieredzi gūst praksē un mācās paši no savām kļūdām. Šie bērni ir sarežģītāki. Pēc tam bieži vien viņi ir dusmīgi, ka vecāki nav viņus pasargājuši no sekām. Paradokss! Ģimenē ir jāiemāca, kuras katram ir personīgās un kuras koplietošanas lietas. Visatļautība rada problēmas, ja kļūst par normu „paņemt”, „nočiept”. Turklāt jauniešiem zagšanas problēma var kļūt par azartu.
Ivars Andiņš, SIA “Maxima Latvija” preses sekretārs: Lielveikaliem no drošības viedokļa vislielākās galvassāpes neapšaubāmi sagādā tā saucamie profesionālie zagļi, kas zog preces tālākai pārdošanai un kam tas ir sava veida arods, bet jaunieši nekādā gadījumā nav galvenā noziedzīgā „klientūra”. Tomēr arī nepilngadīgie mēdz zagt dažkārt pat tad, ja viņiem ir nauda pirkumiem un dara to pārprastas pašapliecināšanās vai „sporta” pēc, lai pierādītu vienaudžiem savu „veiklību”. Lai arī, kā jau uzsvēru, pusaudžu zādzības nebūt nav tās izplatītākās, tomēr mēs nekādā ziņā nevaram pievērt uz tām acis visvairāk tādēļ, lai šiem nepilngadīgajiem nerastos sajūta, ka to var darīt. Un lai nerastos kārdinājums to pārvērst arodā, tā praktiski papildinot profesionālo noziedznieku rindas. Nepilngadīgo zādzībām, kā esam novērojuši, nav saistība ar ekonomisko situāciju valstī. Krīzei sākoties, šādu pārkāpumu nebūt nekļuva vairāk. Tātad tas ir pašu jauniešu un viņu ģimeņu morāles līmeņa jautājums – sabiedrībai jādara viss iespējamais, lai šādus pārkāpumus pašiem jauniešiem parādītu kā noziedzīgu un morāli nosodāmu rīcību, nevis aušību, uz kuru var pievērt acis.
