Beļavas pagasta zemnieku saimniecība “Straumes” dibināta 1991.gadā. Saimniecības īpašniece Inese Kļaviņa stāsta, ka Breša zemnieku skaitā neesot iekļuvusi un arī 100 kubikmetrus kokmateriālu neesot saņēmusi, bet tas neesot traucējis attīstīt nelielo saimniecību.
“1988.gadā beidzu Smiltenes lauksaimniecības tehnikumu. Apprecējos. Kolhozā “Pilskalns” strādāju par zootehniķi. Biju pat galvenā. Nebija viegli. Sāka likvidēties kolhozi. Visi runāja par zemnieku saimniecībām kā par kaut ko lielu un nebijušu. Arī es nolēmu reģistrēt savu saimniecību. Sāku ar vienu slaucamu govi, tad nopirku otru. Man tolaik nebija nekādas lauksaimniecības tehnikas. Nopirkām zirgu, lai varētu aizvest pienu uz divus kilometrus attālo pienotavu. Nodega māja. Arī kūts nebija. Labi, ka bija piebūve, kur izmitināt lopus. Uz vecās kūts pamatiem pašu spēkiem uzbūvējām jaunu novietni. Paņēmu 600 latus bankā. Kas tā bija par milzu naudu! Par to iegādājos trīs melnraibās govis,” atceras Inese. Visas 15 slaucamās govis, kā arī 15 teles ir pašu ataudzētas. Regulāri tiek nobarotas arī piecas sešas cūkas pašu patēriņam. “Gluži kā kodes apēdam visu,” Inese smejas.
Tikai piena lopkopība
Pienu saimniecība nodod Rankas pienotavai. Noteiktās dienās un stundās Inese iejūdz zirgu un ved kannas pretim piena mašīnai, jo ceļš uz saimniecību ne vienmēr ir izbraucams. Pa šo laiku saimniecība tikusi jau pie diviem traktoriem, pļaujmašīnas un citiem agregātiem. “Tomēr neviena tehnika nav salīdzināma ar zirgu. Zirgs nelūst, nav vajadzīga degviela, ar to var izkļūt no saimniecības jebkādos laika apstākļos,” joko Inese. Savulaik pārstrādei piens nodots “Valmieras pienam”. Par to saņemta branga nauda, bet 2008.gadā, sākoties krīzei, piens, kas pirms tam nodots kā pirmās šķiras, gluži kā pēc burvju mājiena pēkšņi pārtapis bezšķiras produktā. “Pienu slaucu piena vadā, ir dzesētājs, viss tīrs, tomēr man neizprotamu iemeslu dēļ sākās dažnedažādas ķibeles, tāpēc nolēmu mainīt pienotavu,” stāsta Inese. Zemniece uzskata, ka piena produktu ražotāji galvenokārt rēķinās ar lielajām zemnieku saimniecībām, bet mazās nevienu īpaši neinteresē. Apsvērta iespēja palielināt slaucamo govju skaitu līdz 20. Problemātiskāka varētu būt teļu izmitināšana. “Žēl atteikties no telēm, jo visas ir tīršķirnes,” piebilst saimniece.
Labprāt pirktu zemi
Saimniecības īpašumā ir 45 hektāri, bet 26 hektāri tiek nomāti. “Ir arī dāsni cilvēki, kuri zemi paši neizmanto, bet atļauj man sēt un art. Platību maksājumus par šīm platībām nesaņemu. Dzīvojos aptuveni 90 hektāros. Ar darbiem tiekam galā paši. Laikam esmu pārāk skopa saimniece, kas naudu par slikti padarītu darbu apkārt nemētā. Latvijas laukiem gaiša nākotne būtu tikai tad, ja latvieši varētu nopirkt zemi. Ja mums iedotu bezprocentu kredītu tās iegādei. Esam pārdevušies dāņiem, zviedriem un vēl citiem. Zeme – tā ir kapitālieguldījums uz mūžu mūžiem,” uzskata Inese.
“Ja ir iespējams, labprāt braucu ekskursijās, apmeklēju seminārus un mācības. Man nav pieņemama šodienas “specialitāte” – maznodrošinātais. Zinu, ka bez darba nekā nebūs,” saka Inese.
