vizītkarte
Vārds, uzvārds: Kaspars Raģelis.
Dzimšanas vieta un laiks: Tirza, 1976.gada 7.oktobris.
Mācījies: beidzis Tirzas pamatskolu, Bulduru dārzkopības tehnikumu, nepabeidza studijas Latvijas Policijas akadēmijā, jo saprata, ka tas nav viņa dzīves aicinājums.
Ģimenes stāvoklis: precējies – sieva Brigita, dēli Daniels un Dāgs mācās sākumskolas klasēs.
Nodarbošanās: SIA „Datu apstrādes centrs” (preču zīme “Lorrynet”) vadītājs.
Hobijs: sportiskas aktivitātes kopā ar ģimeni, peldēšana un līdzi jušana bērnu futbola spēlēm.
Gulbenieša Kaspara Raģeļa vadītā SIA „Datu apstrādes centrs” ir inovatīvākais un veiksmīgākais uzņēmums ne tikai Gulbenes novadā, bet arī Vidzemē, pērn palielinot apgrozījumu 8,64 reizes. Laikraksts “Dienas Bizness” strauji augošos uzņēmumus apzīmē vienā vārdā – “Gazele”, un laikraksta ikgadējo balvu Vidzemē šogad saņēma tieši SIA “Datu apstrādes centrs”, novērtējot firmas unikālos produktus – tās patentētā zīmola “Lorrynet” degvielas kartes un ar tām saistītos pakalpojumus.
– Kāda ir jūsu biznesa būtība?
– SIA “Datu apstrādes centrs” izstrādā dažādus risinājumus, lai mūsu klienti, kuri veic starptautiskos pārvadājumus, pēc iespējas ērtāk varētu norēķināties par degvielu, un lai arī degvielas tirgotāji būtu apmierināti. Izmantojot savu uzkrāto pieredzi, saviem klientiem spējam ne tikai atvieglot šos norēķinus, bet arī palīdzam ietaupīt viņu naudu. Skaidrs, ka degviela maksā tik, cik maksā, un tā ir viena no būtiskākajām ikviena transporta uzņēmuma izdevumu pozīcijām. Mūsu sadarbības partneri ir redzami mūsu portālā “www.lorrynet.com”, turklāt mūsu partneru skaits palielinās. Sadarbojamies ar Krievijas, Baltkrievijas, Polijas lielajiem degvielas tirgotājiem, un mūsu firmas piedāvātie pakalpojumi ir izmantojami arī Lietuvā un Igaunijā, kā arī, protams, Latvijā. Mūsu sadarbības partneris “British petroleum” šajā biznesā ir viena no lielākajām kompānijām pasaulē, tai Eiropā ir 18 000 degvielas uzpildes staciju. Mūsu sadarbības partnerim “Peterburgskaja toplivnaja kompanija” ir 160 degvielas uzpildes stacijas.
– Kāds ir ir jūsu firmas gada apgrozījums?
– Šogad plānojam, ka tie būs apmēram 6,5 miljoni latu. Lai noturētos šajā biznesā, katru dienu jābūt gataviem kaut ko mainīt. Nevar pienākt tāds brīdis, kad viss virzīsies pa labi iebrauktajām sliedēm, varēs tikai skaitīt naudu un atpūsties, apceļojot pasauli. Tikko apstāsies, citi aizskries garām.
– Kā panākat to, ka klienti uzticas tieši jūsu piedāvājumam?
– Cenšamies pārzināt situāciju, jo tā ir mainīga. Sekojam līdzi. Braucam, pētām un esam lietas kursā par procesiem, kādi norit katrā valstī, kas atrodas mūsu klientu darbības zonā. Tas vajadzīgs, lai varētu laikus pārorientēties uz izdevīgākajām cenām un kvalitatīvāko degvielu. Es pats gadā ar savu auto nobraucu aptuveni 100 000 kilometru. Pārsvarā pētām situāciju Krievijā, Baltkrievijā un Polijā. Tā ir pietiekami plaša ģeogrāfija. Taču mums ir jābūt lietas kursā par notiekošo. Neba dzīve ir bez problēmām! Gan šoferiem ir savu niķi, gan degvielas tirgotājiem. Mūsu uzdevums ir risināt jautājumus, saglabājot lojalitāti pret klientiem.
– Vai ticat veiksmei?
– Noteikti. Visu biznesā izrēķināt un pilnībā izplānot nevar. Varbūt ne mazāk ir strādāts citā nozarē, bet tur tik labu rezultātu nav. Grūti izdomāt kaut ko tik ģeniālu, lai visi uzreiz to gribētu izmantot un pirkt. Ir jāriskē, jādara! Ja trāpi uz viļņa, viss labi. Man liekas, ka nevajag nemaz tik ļoti koncentrēties uz kaut kā jauna izdomāšanu. Vajag fokusēt uzmanību uz jaunā redzēšanu, izfiltrējot savas iespējas. Tas arī ir šodienas veiksmes stāsts daudzās Latvijas firmās! Vienmēr jāmeklē inovatīvi risinājumi, jo skaidrs, ka atrast savu vietu labi attīstītā nozarē vienalga ir grūti. Jārēķinās ar to, ka šodien paveicās, bet rīt varbūt būs bankrots. Kuriem nepaveicās, šodien rindā stāv pie tiesu izpildītāja. Nu un? Esmu nelabojams optimists. Ir cieņa pret uzņēmējiem, kuri, vienreiz nobankrotējuši, riskē vēlreiz sākt kaut ko darīt. Centība ne vienmēr palīdz. Ir arī citi faktori. Ja izaugsme nozarē vērojama visā Eiropā, var cerēt uz rezultātu savā biznesā. Un otrādi.
– Šajā darbā svarīgas tehnoloģijas!
– Mums ir savi datorspeciālisti, kā arī pērkam ārpakalpojumu no sava sadarbības partnera „Euso”, kas izstrādāja mūsu firmas iekšējo elektronisko sistēmu. Mēs, salīdzinot ar citiem konkurentiem Latvijā, savā darbā neizmantojam vispārzināmus risinājumus. Mēs meklējam un radām paši savus. Tas ļauj pa tiešo sadarboties ar degvielas uzpildes staciju operatoriem, lai pastāvīgi uzturētu kontaktu ar viņiem un līdz ar to spētu ietekmēt procesus. Ja klients mums konkrēti jautā, ir jāspēj viņa problēmu atrisināt. Pastarpināti strādājot, to nevar paveikt, jo ārpus Latvijas šajā biznesā ir pavisam citi mērogi. Salīdzinājumam varu teikt, ka Latvijā akciju sabiedrībai „Virši A” ir 35 degvielas uzpildes stacijas. Šī firma ir ceturtais lielākais degvielas tirgotājs valstī. Savukārt Krievijā normāls operators ir tas, kuram pieder sava naftas pārstrādes rūpnīca un apmēram 2000 degvielas uzpildes stacijas.
– Vai savā biznesā jūtat ekonomisko krīzi?
– Viennozīmīgi uzskatu, ka ekonomisko krīzi izjutām 2009.gadā. Šogad nekādas krīzes nav, un tās jau pagājušajā gadā vairs nebija. Joprojām kāds kaut ko neizdara, aizbildinoties ar to, ka kaut kad bija krīze. Ir jāstrādā! Arī rīt nebūs tā, ka varēs tikai skaitīt naudu un neko nedarīt, lai to nopelnītu.
– Cik ilgi jūs pats jau esat uzņēmējdarbībā?
– Apmēram 11 gadus uzņēmējdarbībā esmu aktīvās pozīcijās. Man uzņēmējdarbība ir pašapliecināšanās, kas sniedz gandarījumu. Ne jau tikai naudas dēļ jāstrādā. Drīzāk var teikt, ka uzņēmējdarbība – tas ir dzīves stils. Citējot televīzijas žurnālistu Jāni Domburu, uz sevi varu attiecināt vārdus, ka esmu augstākās izglītības nesamaitāts cilvēks. Tagad es zinu, ko tieši vēlētos studēt. Varbūt man tas arī izdosies, bet pagaidām tam ir grūti atrast laiku.
– Jums ir divi dēli. Vai uzstāsiet, lai viņi studē augstskolā?
– Katrā cilvēkā ir jāieliek labs izglītības pamats jau skolā. Cik ilgi ar to pietiks? Galvenais, cilvēkam pašam ir jātiecas paplašināt savu redzesloku. Izglītība ir tikai instruments prasmju tālākai attīstīšanai. Uz priekšu! Man nav tāda uzstādījuma, ka maniem bērniem noteikti ir jāiegūst zinātnisks grāds. Galvenais, lai veidojas par inteliģentiem cilvēkiem, ar kuriem patīkami sarunāties!
– Vai jūtat kolēģu plecu?
– Pleca sajūta ir. Taču mēs neprotam apvienot spēkus kopīgas lietas labā. Tā laikam ir nacionālā iezīme. Citur, strādājot vienā nozarē, uzņēmumi nebaidās apvienoties. Latvieši to izdarīt nevar. Mēs katrs labāk esam kā mazs cariņš. Uzskatu, ka degvielas tirgū mēs jau sen varējām izveidot nacionālu kompāniju, iestrādes tam jau ir. Taču nākas atdurties kā pret sienu! Katrs jūtas miljonārs! Bet paies laiks un vienā dienā izrādīsies, ka mums visur priekšā ir „Statoil” vai „Lukoil”. Tāpēc ir nestabilitātes sajūta.
– Kādas prasības izvirzāt tiem, ar kuriem kopā strādājat?
– Neciešu stulbus cilvēkus. Man ar tādiem nav pa ceļam. Vari būt labs speciālists, taču ar to ir par maz. Skaudīgi cilvēki blakus – tās ir liekas problēmas. Nepatīk nenovīdība. Savos uzņēmumos no tā visa cenšos norobežoties. Tajā pašā laikā man gribas uzticēties cilvēkiem. Kā darba devējs regulāri saskaros ar dažādām atkarībām. 20 un 30 gadus veco cilvēku paaudzei ir atkarību problēmas. Iemeslus nevaru komentēt, taču daudziem ir atkarība gan no alkohola, gan no azartspēlēm, gan no narkotikām. Skarbi atzīt, bet uz cilvēku ar atkarībām darbā nevari paļauties. Vienā dienā viņš ir augsti kvalificēts speciālists un normāls cilvēks, bet otrā dienā jau ir pazudis un divas dienas nekur nav atrodams. Reizēm smejos, ka nākamais, ko attīstīšu novadā, būs narkologa privātprakse. Dažus esmu reizes trīs atlaidis no darba un atkal ņēmis atpakaļ. Pārsvarā tas nav attaisnojies, bet ir arī pozitīvi gadījumi un tas atsver daudz negatīvā! Būtiski, lai cilvēks spēj apzināties savas kļūdas un iet tālāk. Pret tādiem cilvēkiem ir lielāka cieņa nekā pret tiem, kuri visu laiku ir kalna galā. Ar mani saistītajos uzņēmumos strādā apmēram 100 cilvēku. Vienmēr ir arī kāda brīva darba vieta. Ja cilvēks ir godīgs un grib strādāt, var nākt un runāt.
