Kā pēc reorganizācijas jūtas mediķi Gulbenes slimnīcā? Kāpēc viņi klusē un publiski nepauž savas domas? Bijusī Gulbenes slimnīcas galvenā māsa Māra Rožlapa ir pirmā mediķe, kura atsaukusies “Dzirksteles” aicinājumam paust savu viedokli. To darīt viņa piekrita tikai pēc tam, kad oficiāli bija beigusi darba attiecības ar Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienību. Iepriekš runāt ar presi liedzis darba līgums.
– Kāpēc Gulbenes mediķi necīnās, kāpēc padevīgi ļauj visam ritēt savu gaitu?
– Mēs negribam būt neobjektīvi, ja sāksim žēloties, ka mums ir grūti, ka informācija no mums ir slēpta agrāk un arī tagad tiek slēpta. Visa patiesība nekad nebūs zināma ne mums, ne pacientiem. Nevienam. Skaidrs ir tikai viens, ka ir plāns, kas tiks realizēts ar jebkuriem līdzekļiem, patīk mums tas vai ne. Tas, vai ar šī plāna izpildi būs apmierināti iedzīvotāji, ir cits jautājums… Mediķiem samazina algas, daudzi tādu vai citādu iemeslu dēļ ir izbeiguši darba attiecības ar Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienību. Ko reāli tajā visā var mainīt? Laikam jau gandrīz neko, jo reforma veselības aprūpē notiek visā valstī. Tāpēc uz Gulbenes situāciju nevar raudzīties atrauti. Redzam, ka Latvijā šodien veselības aprūpe nav valdības rūpe numur 1. Jā, politiķiem ir savs redzējums par lauku slimnīcām. Reforma būs. Gulbenē šis process ir sācies agrāk nekā citur un ir sāpīgāks nekā citur. Viennozīmīgi pašvaldībai bija vairāk jāiesaistās notiekošajā jau no paša sākuma, nevis vēlāk pēkšņi jāattopas. Tagad jau ir par vēlu. Pašvaldībai Gulbenes slimnīca bija kā sāpošs zobs, un tika paaicināts kāds no malas, lai atnāk un izrauj. Un tagad vietējā sabiedrībā sākas debates. Sak, varbūt tā nevajadzēja?! Varbūt mēs paši būtu šo sāpošo zobu salabojuši? Bet varbūt tomēr pareizi izdarījām? Kurš bija tas, kurš izdomāja, ka ir jādara tā un ne citādi?
– Tā ir tāda matu skaldīšana…
– Tagad būtu jādomā, kā saglabāt un attīstīt to, kas vēl ir palicis. Sabiedrībā trūkst informācijas. Cilvēkiem ir jāsaprot, ka tāda slimnīca un tāds medicīnisko pakalpojumu klāsts, kāds bija līdz šim, vairs nav un arī turpmāk nebūs. Nekādi protesti vairs nepalīdzēs.
– Pareizāk būtu, ja neatliekamās medicīniskās palīdzības slimnīca atrastos Gulbenē, nevis Balvos?
– Par labu Gulbenei ir trīs spēcīgi argumenti: pirmkārt, ģeogrāfiski izdevīga vieta neatliekamās palīdzības slimnīcai; otrkārt, pietiekami speciālistu; treškārt, kvalitatīvs medicīnas personāla darbs un pacientu aprūpe. Tomēr, visu apsverot ar vēsu prātu, ir skaidrs, ka nekas nav skaidrs. Mēs nezinām, cik vispār nākotnē Vidzemē būs neatliekamās medicīniskās palīdzības slimnīcu. Varbūt paliks tikai viena – Valmierā. Protams, ja šodien Gulbenē tiktu saglabāta neatliekamās medicīniskās palīdzības slimnīca, mēs to pilnībā varētu nodrošināt ar saviem speciālistiem.
– Gulbenē ir labi mediķi, Balvos – modernāka reanimācijas nodaļa!
– Gan Balvos, gan Gulbenē ir savi plusi un mīnusi. Nav gatavas receptes, kā darbu slimnīcu apvienībā organizēt pareizāk, labāk. Varbūt jau janvārī priecāsimies, ka viss ir noticis tieši šādi. Nav izslēgts, ka turpmāk tieši ambulatorajai pacientu aprūpei valsts veltīs vairāk rūpju un finanšu, nekā tas bijis līdz šim. Bet pastāv arī iespēja, ka ar laiku medicīnas pakalpojumi iedzīvotājiem būs tikai par maksu.
– Cilvēki nesaprot, kā tagad strādā slimnīca Gulbenē!
– Steidzamās medicīniskās palīdzības punkts, kas tagad darbojas Gulbenē kādreizējās uzņemšanas nodaļas vietā, nedublē Balvu slimnīcu. Šajā palīdzības punktā Gulbenē netiek un nekad netiks pacientiem sniegta palīdzība tādā apjomā, kā tas bija iepriekš un kāda pašreiz tiek sniegta Balvos. Ja šajā palīdzības punktā Gulbenē nonāk akūts pacients, tiek saukta ātrā palīdzība slimnieka nogādāšanai Balvos. Gulbenē dežurējošā ārsta funkcijas diagnozes precizēšanā ir ierobežotas, jo pēc pulksten 16.00 nav pieejams ne rentgens, ne ultrasonogrāfija, kā arī nav iespējas veikt pat vienkāršākās analīzes. Līdz ar to palīdzības sniegšana ir diezgan ierobežota un bieži vien šo pašu iemeslu dēļ pacientam nākas doties uz Balviem. Ja pacients vēršas pēc palīdzības un ārsts spēj pacientam diagnozi noteikt tāpat…
– …uz aci?
– Jā, tad palīdzība tiek sniegta. Tiek sašūta brūce, tiek ievadīti medikamenti. Tās ir darbības, kas no ārsta puses neprasa nekādus papildu izmeklējumus. Savukārt dienas stacionāram Gulbenē ir vēl pavisam citādas funkcijas nekā steidzamās medicīniskās palīdzības punktam vai neatliekamās medicīniskās palīdzības slimnīcai Balvos. Vienlaikus darbojas ambulatorā nodaļa (poliklīnika) Gulbenē.
– Vai paši zinājāt, ka Gulbenes slimnīcai izveidojies milzu parāds?
– To mums neviens neteica. Tikai šā gada septembrī uzzinājām, ka esam nonākuši krīzes situācijā. Līdz tam tas pat prātā nenāca! Mēs strādājām. Mūsu darbā bija sistēma, mērķis, motivācija. Mums bija sava darba kvalitāte. Tā atšķiras no Balvu kolēģu darba kvalitātes. To redzam ne tikai mēs, mediķi, paši, bet to uzsver arī mūsu pacienti. Bet tad piepeši mainījās slimnīcu apvienības vadība. Mums tika paziņots, ka ir ieradušies cilvēki X, kuri glābs slimnīcu apvienību no nogrimšanas parādos. Tas bija pārsteidzoši. Jā, mēs arī agrāk apzinājāmies, ka finansiālā situācija medicīnā nav tā spožākā, ka ir grūtības, bet nesapratām, ka tās ir tik lielas. Bija šoks un izmisums. Mēs vārījāmies iekšēji, savā starpā. Tā bija panika. Un tad sekoja pirmie darba uzteikumi vairākiem darbiniekiem. Iepriekš mums tika solīts, ka nebūs ne masveida atlaišanu, ne lielu izmaiņu atalgojumā. Izrādījās pavisam citādi.
– Vai tiesa, ka Balvos nebija šādu finanšu problēmu?
– Ir jārunā par vienu slimnīcu. Tagad prātojam, vai bija vērts pirms gada veidot kopīgu apvienību ar Balvu slimnīcu. Tobrīd tas bija labākais variants no sliktajiem, lai mēs vispār saglabātu slimnīcu Gulbenē. Veselības ministrijai toreiz bija tādas prasības, kuras dzemdību un ķirurģisko operāciju skaita ziņā spējām izpildīt, tikai izveidojot slimnīcu apvienību kopā ar Balviem. Tobrīd nezinājām, ka ar laiku viss sagriezīsies ar kājām gaisā. Tas ir saistīts ar valsts politiku, ar finansējumu.
– Madonā viena daktere par situāciju Gulbenē man teica: “Pret ārstiem nedrīkst izturēties kā pret vergiem.”
– Varbūt tieši tāpēc no Gulbenes mediķu puses nav sajūsmas par reorganizāciju Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienībā. Kāds varbūt to uzskata par pretdarbību. Tam es nepiekrītu. Mums ir ar ko salīdzināt! Mediķi negaida, ka ar viņiem ucināsies un glaudīs pa spalvai. Tomēr ir zināmas robežas, kurās vajadzētu iekļauties. Kolektīvs vairs neredz sava darba mērķi. To varbūt redz grupa cilvēku, bet visi ne. Nav pieņemams stils, ka vadība iziet uz asumiem, vēl nenoskaidrojot visu līdz galam. Tāpēc arī ir mediķi, kuri pārtrauca darba tiesiskās attiecības ar Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienību vai nu pēc savas vēlēšanās, vai pēc vadības iniciatīvas. Starp šiem cilvēkiem ir gan seniori, gan tie, kuri iziet papildu apmācību, lai turpmāk strādātu ārzemēs, gan tādi, kuri atraduši darbu citur, gan cilvēki, kuri papildina bezdarbnieku rindas. Domāju, ka beigās būs prāvs skaits mediķu, kuri aizgājuši vai bijuši spiesti aiziet no darba slimnīcu apvienībā.
– Ko pati turpmāk domā darīt?
– Domāšu. Piedāvājumi ir, iespējas ir, idejas arī ir. Taču man ir vajadzīga atelpa līdz šā gada beigām, lai sakārtotu domas, lai ģimenei veltītu laiku, kura līdz šim man ir trūcis. Lēmumu aiziet no darba Gulbenes slimnīcā, kur nostrādāti 12 gadi, nepieņēmu vienā dienā. Aizgāju, kad sapratu, ka šajā slimnīcu apvienībā pilnā mērā vairs neredzu pielietojumu manām zināšanām (man ir gan bakalaura, gan maģistra diploms), pieredzei un prasmēm (esmu specializējusies arī pēdas aprūpē, kas īpaši svarīgi diabēta slimniekiem). Man uzteica darbu kā Gulbenes slimnīcas galvenā ārsta vietniecei pacientu aprūpes darbā. Aiz sevis varu atstāt savu lielāko veikumu – ambulatoro nodaļu, kuru radīju no nulles. Es nebiju ar mieru turpmāk strādāt slimnīcā, uz rokas saņemot mazāk par 100 latiem mēnesī. Saprotu, ka nevienam darba devējam nav vajadzīgi neērti darba ņēmēji, kuri pretojas neloģiskiem rīkojumiem un pavēlēm. Grūtībās iepazīstam cits citu labāk un uzzinām daudz jauna par sevi. Mani aizvainoja dažu bijušo kolēģu rīcība nākamajā dienā pēc manas aiziešanas no darba, kā arī izplatītās baumas, ka es esot nolikusi sēru eglītes pie slimnīcas izkārtnes. Absurds! Esmu radusi strādāt kolektīvā, kur valda savstarpēja cieņa un saskaņa.
