Gulbenes novadā piedzīvots pirmais gadījums, kad projekta realizācija iekavējusies pārlieku demokrātiskās iepirkumu procedūras dēļ, bet tāda ir valstī noteiktā kārtība.
Lejasciema ūdenssaimniecības attīstības projekts sadārdzinājies par vairāk nekā 450 tūkstošiem latu, jo iepirkumu komisija, pirmkārt, ilgi domāja, kādu izvēli izdarīt, otrkārt, izraudzīto būvnieku apšaubījuši divi citi pretendenti.
“Ir pilnīgi nenormāla situācija. Kaut kas ir jāmaina likumos! Jebkura kavēšanās sadārdzina jebkuru projektu. Tas ir tāpat, kā maizi pērkot veikalā. Šodien tai ir cita cena, salīdzinot ar vakardienu, bet rīt tā var kļūt vēl dārgāka,” saka novada domes deputāts, Litenes zemnieks Gunārs Ciglis. Viņš uzskata: ja Lejasciema ūdenssaimniecības attīstības projekta realizācija būtu sākta laikus, izmaksas būtu daudz lētākas, salīdzinot ar tagadējām.
“Kaut kur jau ir tā vaina. Īsti neviens neesam apmierināti ar iepirkumu noteikumiem. Attiecībā uz Lejasciema ūdensvada projekta realizācijas iepirkumu jāsaka, ka tīri iekšēji mēs paši diezgan lielu laiku novilcinājām, līdz tika pieņemts lēmums,” saka novada domes deputāte Saulcerīte Indričeva.
Komisijas vadītājs nejūtas vainīgs
Gulbenes novada domes deputāts Intars Liepiņš saka, ka viņa kā iepirkumu komisijas vadītāja darba praksē šis ir pirmais gadījums, kad nācies saskarties ar lēmuma pārsūdzību. Taču viņš apzinoties – pārsūdzēt komisijas lēmumu var jebkura ieinteresētā puse. Lejasciema ūdenssaimniecības būvniecības 1.kārtas iepirkuma rezultātu apstrīdējušas uzreiz divas firmas. “Visi cer. Tā izpaužas cīņa ar konkurentiem. Ja grib “iegriezt”, tad pārsūdz komisijas lēmumu un tā mākslīgi paildzina iepirkuma procedūras procesu. Rezultātā aug cenas, samazinās peļņas iespēja tam pretendentam, kurš šajā iepirkumā būs uzvarētājs,” saka I.Liepiņš. Iepirkumu komisijai šādā situācijā ir sasietas rokas. Ietekmēt neko nav iespējams. Par to, kad varētu tikt pieņemts lēmums par konkrēto Lejasciema projektu, I.Liepiņš saka: “Tas ir neprognozējami. Arī nākamo lēmumu, kuru pieņems iepirkumu komisija, var pārsūdzēt. Var pārsūdzēt arī Iepirkumu uzraudzības biroja lēmumu. Tad seko tiesvedība, un tā var paiet gadi.”
Par to jālauza galva valdībai
“Tā ir liela nejēdzība, taču tāda valstī ir vispārpieņemtā kārtība, kas darbojas. Uz vietas, novadā, mūsu spēkos nav kaut ko mainīt. Taču nenoliedzami iepirkumu procedūru bremzē pārsūdzības,” “Dzirkstelei” saka Gulbenes novada domes deputāts Raitis Apalups. Viņaprāt, strīdīga ir arī koncepcija, ka iepirkuma gaitā obligāti ir jāizraugās lētākais piedāvājums. “Lētākais nekādā gadījumā nevar būt tas labākais. Ne jau velti ir tāds teiciens, ka mēs neesam tik bagāti, lai lēti pirktu,” uzskata R.Apalups.
“Tā ir problēma, ar kuru valstī saskaramies pastāvīgi. Tāpēc publiski ir izskanējusi ideja, ka no sūdzības iesniedzējiem vajadzētu iekasēt valsts nodevu – trešdaļu no tā projekta tāmes, par kuru notiek cīņa. Un, ja sūdzība izrādītos nepamatota, iemaksāto naudu nevajadzētu atdot atpakaļ. Diemžēl tālāk par runāšanu tikuši neesam,” komentē novada domes deputāts, Vidzemes plānošanas reģiona Attīstības padomes priekšsēdētājs Nikolajs Stepanovs.
“Valstī ir jābūt iespējai pārsūdzēt administratīvos lēmumus, ja kādu tie neapmierina, taču ir nepieņemami, ja pārsūdzība notiek bez reāla pamata,” piekrīt Gulbenes pilsētas pārvaldes vadītājs Andis Caunītis. Viņš neizprot, kāpēc firmas “tik daudz enerģijas velta pārsūdzībām, ja to varētu virzīt lietderīgāk”. A.Caunītim arī nav skaidrs, kāpēc dažs iepirkums paliek gandrīz vai nepamanīts un pretendenti uz to piesakās kūtri, bet cits savukārt kļūst par strīda ābolu. Tāpat bijis arī ar Rankas–Jaunpiebalgas ceļa rekonstrukcijas projektu, kas savstarpējo kašķu dēļ nerealizējās tik ātri, kā bija paredzēts sākumā. Tur pasūtītājs – akciju sabiedrība “Latvijas Valsts ceļi” – cer, ka darbi tiks pabeigti līdz nākamā gada beigām. “Darba celtniecībā un ceļu būvniecībā taču ir gana daudz!” saka A.Caunītis. Viņaprāt, valstī ir jāpārskata normatīvie akti, jo “esošajā sistēmā kaut kas līdz galam pareizi nav”.
