Vai tiešām līdz šī gada beigām varam sagaidīt, ka bezdarba līmenis būs rakstāms ar viencipara skaitli? Kā to plāno īstenot un vai tas maz iespējams, “Dzirkstelei” stāsta Nodarbinātības valsts aģentūras Gulbenes filiāles vadītājs Vladimirs Lituņenko.
– Sabiedrībā valda uzskats, ka liela daļa bezdarbnieku ir pār vienu kārti metami?
– Esmu dzirdējis, ka daļa cilvēku uzskata, ka visi bezdarbnieki ir vienādi. Tā nav! Protams, nevar noliegt, ka atsevišķiem bezdarbniekiem ir atkarības problēmas, bet tādu ir apmēram 10 procenti. Lielāka daļa bezdarbnieku nav slinki un vēlas strādāt. Cilvēks nekļūst sliktāks tikai tāpēc, ka viņš ir ieguvis bezdarbnieka statusu. Pie mums uzskaitē ir bijuši pat Saeimas deputāti. Bezdarbnieku uzskaitē ir bijuši cilvēki, kuri tagad ir iestāžu vadītāji. Ja, piemēram, kāda uzņēmuma vadītājs paņem bezdarbnieku pie sevis darbā, nepainteresējoties pirms tam, lai mēs viņu iepazīstinām ar vairākiem potenciālajiem darbiniekiem, tad pēc tam nevar nevienam pārmest, ka ir trāpījies paņemt tieši tādu bezdarbnieku, kurš jau pirmajās darba dienās ir pievīlis. Pēc viena šāda atgadījuma arī nevar spriest, ka nu tagad visi bezdarbnieki ir slikti. Tas ir nepareizs priekšstats, ja kāds domā, ka bezdarbnieks ir nekur nederīgs cilvēks. Bezdarbnieku uzskaitē ir arī cilvēki, kuri ir ieguvuši augstāko izglītību, pat divas augstākās izglītības, ieguvuši maģistra grādu. Zinu, ka daļa uzskata, ka būt par bezdarbnieku, tas ir tāds dzīvesveids. Es gan gribu oponēt – bet, ja nav darba vietu, tad cilvēkam nav, kur strādāt pat tad, ja viņam ir trīs augstākās izglītības.
– Brīvo darba vietu joprojām ir maz?
– Protams. Iedomājieties, parādās kāda brīva darba vieta pie mums un uzreiz piesakās 23 pretendenti. Tas parāda to, ka problēma ar nodarbinātību pie mums ir liela. Piemēram, maijā Alūksnē darba devēju skaits, kuri reģistrējuši brīvas darba vietas, bija 15, Madonā – 18, Valkā – 14, Balvos – 17, Valmierā – 50, bet Gulbenē tikai 7. Tas rāda to, ka citās pilsētās darba devēju interese ir lielāka nekā mūsu novadā. Maijā pie mums reģistrētas 14 brīvas darba vietas, aprīlī – 12. Tas ir ļoti maz. Ja mums šobrīd ir 1573 bezdarbnieku, tad sanāk, ka uz vienu brīvu darba vietu pretendē vairāk nekā 100 bezdarbnieki. Piedāvājums par brīvajām vakancēm ir lasāms pie informatīvā stenda aģentūrā. Katru dienu cilvēki nāk, lasa un interesējas par darba piedāvājumiem, arī par darbu ārzemēs, kaut gan tas tagad ir pieklusis. Tad, kad pērn atvēra darba tirgu Vācijā, tad gan bija ļoti liela interese. Gribētāju tikt uz Vāciju bija daudz.
Jāuzsver, ka tās brīvās darba vietas, kuras ir reģistrētas aģentūrā, tās nav visas brīvās darba vietas, jo darba devējam neviens ar varu neliek savu brīvo vakanci reģistrēt pie mums. Lietuvā, piemēram, ar likumu ir noteikts, ka darba devējam brīvā darba vieta ir obligāti jāreģistrē Nodarbinātības dienestā. Pie mums aģentūrā varētu būt, ka tiek reģistrēti apmēram 30 procenti brīvo vakanču no tām darba vietām, kas vispār reāli tiek piedāvātas valstī.
Jaunā Nodarbinātības valsts aģentūras direktore Inese Kalvāne ļoti labi izskaidro bezdarba iemeslus Latgalē. Es viņai pilnībā piekrītu – lai būtu nodarbinātība, ir nepieciešamas darba vietas, kur strādāt. Ja darba vietu nav, tad pat ar lielu motivāciju nevar atrast darbu. Tas, manuprāt, ir pateikts pilnīgi atklāti un godīgi.
– Kurš ir bijis viskritiskākais gads?
– Kritiskākais laiks, kad bija vislielākais bezdarbs, bija 2010.gads. Tad valstī bija aptuveni 194 000 bezdarbnieku, bet darba vietu aptuveni 1500, savukārt mūsu novadā tad bija vairāk nekā 2000 bezdarbnieki. Tas bija kritiens pēc treknajiem gadiem. Ļoti smags laiks. Arī šobrīd bezdarbnieku skaits joprojām ir grandiozi liels. Reāli bezdarbnieku ir vairāk, jo aģentūrai ir ziņas tikai par tiem, kas ir reģistrējušies.
– Vai tiešām līdz gada beigām bezdarbs būs krietni vien samazinājies?
– Samazinājums būs, bet lai sasniegtu uz gada nogali viencipara skaitli, kā to saka premjers Valdis Dombrovskis, tas ir gandrīz nereāli. Valstī būtu jārada 23 000 darba vietu, lai bezdarba cipars būtu rakstāms ar viencipara skaitli. Bezdarbs – tas jau ir sekundārs, primārais ir ekonomiskā attīstība. Ja tā būs un darba devējam būs interese paplašināt savu darbību, pieņemt vairāk darbinieku, tad arī bezdarbs paliks mazāks.
Agrāk bija laiks, lai cilvēkus piesaistītu savai organizācijai, tika celtas daudzdzīvokļu mājas, piešķirti dzīvokļi. Tika ieguldīti līdzekļi, lai cilvēkus dabūtu savā organizācijā. Tagad situācija ir pavisam citādāka. Neviens negrib ieguldīt pat cilvēku apmācībā, kur nu runāt vēl par citām lietām. Visi grib gatavus speciālistus un vēl beigās nokritizē savu darbinieku. Tas gan neattiecas uz visiem uzņēmējiem, bet ir, piemēram, mazas firmas vadītājs, kurš darbā pieņēmis piecus cilvēkus. Pats brauc ar lepnu auto, bet darbinieki labākajā gadījumā saņem minimālo algu. Tāpat ir noķerti tik daudzi, kas strādā bez darba līguma. Darba devējus nebaida pat lielais sods par šādu pārkāpumu. Bet es viņus arī saprotu, jo te ir izdzīvošanas jautājums – nodokļi ir tik lieli, ka darba devēji ir spiesti pārkāpt likumu, tāpēc pilnīgi visu viņiem pārmest arī nevar, jo viņiem arī ir jāizdzīvo un tur neko nevar izdarīt.
– Kuriem bezdarbniekiem darbu atrast ir visgrūtāk?
– Tie ir jaunieši, kuriem nav pieredzes un pirmspensijas vecuma cilvēkus, kurus darba devēji neriskē ņemt. Seminārā, uz kuru šonedēļ bijām uzaicinājuši darba devējus, centāmies noskaidrot, kāpēc darba devēji negrib ņemt darbā jauniešus. Konkrētu atbildi neviens nepateica. Bet saprotu, ka viņiem ekonomiski nav izdevīgi ņemt darbā jaunieti. Pasākuma nosacījumi, kurā darba devējs var nodarbināt jaunieti, ir neizdevīgi darba devējam, jo mazāk par 200 latiem jaunietim maksāt nedrīkst. Pusi summas gan maksā aģentūra, bet puse jāmaksā darba devējam plus vēl viņam ir jāmaksā arī sociālais nodoklis, tāpēc darba devējam tas nav izdevīgi. Viņi saprot jauniešus, un to, kādā situācijā viņi ir, bet darbā ņemt negrib.
– Cilvēkus mudina pārkvalificēties, bet kursos nemaz jau tik viegli nevar tikt!
– Jā, rindas ir lielas. Reizēm bezdarbnieks rinda gaida pat pusgadu un vairāk. Gribētāju ir vairāk, nekā finanses to atļauj. Ir cilvēki, kas dzīvo tikai uz kursu rēķina, jo katru mēnesi saņem stipendiju, to nevar noliegt.
– Algotie pagaidu sabiedriskie darbi – joprojām visaktuālākie?
– Lai tiktu strādāt algotajos pagaidu sabiedriskajos darbos, bezdarbnieki gaida rindā. I.Kalvāne uzskata, kamēr mums nebūs pietiekams jaunu darba vietu skaits, lai varētu runāt par būtisku bezdarba samazinājumu, tikmēr šādai programmai ir jābūt. Cilvēkiem tā ir iespēja vismaz kaut ko nopelnīt.
– Vai ir domāts par palīdzības sniegšanu bezdarbniekiem, kuriem ir atkarības problēmas?
– Direktorei I.Kalvānei ir iecere iesaistīt šos cilvēkus Minesotas programmā, kura paredz, ka 28 dienu laikā cilvēks tiks iesaistīts rehabilitācijas pasākumos, protams, ar viņa paša piekrišanu. Tādā veidā šis bezdarbnieks tiks ārā no vides un cilvēkiem, ar kuriem katru dienu ir kopā un, piemēram, lieto alkoholu. Pagaidām gan grūti pateikt, kā tas būs reāli, kā, piemēram, varēs dabūt paša bezdarbnieka labprātīgu piekrišanu, lai viņš iesaistītos šāda veida pasākumā.
