Tirzas pirmsskolas pedagoģi Ligitu Trekšu uzklausījusi Inita Savicka
Par to, ka uz 18.februāra referendumu būs tik liela aktivitāte un tieši tāds rezultāts, man bija pārliecība jau pirms referenduma dienas. Cilvēki par to runāja un to varēja nojaust. Bija interesanti, ka cilvēki, kuri nekad nebija nākuši balsot, šoreiz gāja. Paši atzinās, ka citās reizēs nav bijis tik svarīgi paust savu nostāju, bet šoreiz gan. Mūsu nacionalitātes eiforija uz šo referendumu bija jūtama tāpat kā Atmodas laikos. Vai tiešām bija jānonāk līdz šim referendumam, lai latvieši spētu saliedēties. Man tomēr ir tāds rūgtums, ja mēs, latvieši, tikai šādā veidā spējam būt vienoti.
Lai gan padomju gados nedrīkstēja būt problēmas ar krievu valodas nezināšanu, tagad daudzi jaunie nesaprot krievu valodu un tās apgūšana viņiem prasa lielas pūles. Šo jauniešu ģimenes domāja, ja nu gadījumā būs divvalodība, tad varētu sākties liels haoss. Tajā pašā laikā bija veci cilvēki, kuri nezin kāpēc bija iedomājušies, ja piedalīsies šajā referendumā, viņiem pieliks pie pensijas. Tādas runas bija dzirdamas referenduma dienā, izejot ārā no vēlēšanu iecirkņa. Bija krievvalodīgie, kas balsoja pret krievu valodu kā otru valsts valodu. Domāju, ka viņi jutās slikti.
Manuprāt, tas bija absurds, ka mēs nonācām līdz šādam referendumam. Kā tas varēja notikt? Sākumā taču prognozēja, ka diezin vai šāds referendums būs, bet tomēr paraksti tika savākti. Tas man izraisīja šoku, un cik tagad ir izgāzts līdzekļu! Referenduma ierosināšanas kārtību noteikti vajadzētu mainīt.