Suņa dēļ esam sakasījušies ar manu lauleni Antoniju. Kopš nesena laika viņai Duksis kļuvis mīļāks par mani.
Suņa dēļ esam sakasījušies ar manu lauleni Antoniju. Kopš nesena laika viņai Duksis kļuvis mīļāks par mani. Nesaprotu, ko viņa ar to suni dara. Šis klausa Toņu uz vārda. Gar kājām trinas, vai kurpes laiza. Fui. Riebjas skatīties. Un šī tikai: “Duksīt, Duksīt. Tu mana zelta zivtiņa, tu mans bumbulītis…” Kā es Toņai gribu tuvoties, tā suns metas man virsū. Kož kājās. “Fui, tu esi atkal dzēris,” laulene tad man pārmet, kaut es šai gribējis mīlā atzīties. Vairs neguļam kopā. Šī ar suni guļ.
Viennakt gribēju klusi iezagties laulību ostā. Suni pirms tam ar jēlas vistas cisku aizmānīju uz virtuvi. Tur iespundēju. Pats tikmēr pie Toņas siltajā midziņā iespraucos. Tikko pieglaudos sieviņas maigajam plecam, te uzreiz skandāls. Duksis gāž virtuvi riņķī. Izlauž durvju stiklu, kā tāds supemenis izlec tam cauri un ar asiņainu purnu metas gultā mani plosīt. Es tik sargāju intīmo vietu, cik spēju. Un sieva tik smej. Ragana.
Es viņai tā arī pateicu: “Tavs Duksis ir bīstamās šķirnes pārstāvis. Nesīšu uz aptieku kastrēt.” Šī pretī šņāc: “Pār manu līķi!” Lai es pats ejot uz aptieku. Tāpat no manis nekāda labuma neesot. Tad es tā arī pajautāju, tiešā tekstā: “Duksis tev aizstāj mani?” Šī uzreiz kā mauca man pa ģīmi, i Duksis ar metās ar jaunu skubu virsū. Es, lūk, esot aizskāris viņas personību. A manu aizskart drīkst? Pateicu skaidri un gaiši: “Viss, aizeju pie jaunības draudzenes Anniņas. Pavisam. Tu dzīvo ar savu Duksi. Bet es visai pasaulei pastāstīšu, ka Duksis tev vīra vietā.” Kā es šitādu valodu sāku runāt, tā Toņa pieklusa. Sāka pielabināties. Solīja pati Duksi uz aptieku aizvest. Esot, sak, par daudz izlaists. Nevarot, sak, vairs noturēt grožos. Patiešām kļuvis bīstams.
Tikai nezinu, vai Duksis pēc aptiekas apmeklējuma pārstās man kost. A varbūt ne šķirnē, ne hormonu darbībā ir tā vaina. Varbūt Toņa apmācījusi to kustoni man uzbrukt. Nudien, vienreiz tā kā dzirdēju, ka šī viņam saka: “Cui!” Un Duksis todien kā reizi nebija ēdis. Pašiem lāgā nepietiek, kur nu šim vēl.
