Domājot par brīvprātīgo darbu un turklāt citā valstī, manī rodas divpusīgas sajūtas. Vai tam, ka Latvijā šī tēma kļūst arvien aktuālāka, ir kāda saistība ar valsts ekonomisko stāvokli? Cilvēki dodas prom, jo vēlas no kaut kā aizbēgt? Vai tieši otrādi – grib sevi pilnveidot un gūt jaunas zināšanas?!
Šī gada aprīlī, kad es vēl mācījos Lejasciema vidusskolā, mūsu jauniešu centrā “Pulss” ieradās puisis no Gruzijas, vārdā Bekva, kurš bija atbraucis brīvprātīgi. Uzzināju par viņu daudz, arī to, ka viņš pats dzīvo vienā no Gruzijas lielajām pilsētām. Un tad es domāju, kāpēc gan Bekva to visu apmainīja pret to, lai atbrauktu uz citu valsti, kuras ekonomiskais stāvoklis nav no labākajiem, un turklāt uz mazu Latvijas ciematu. Bet tad es sapratu, ka tas ir kā izaicinājums, jo viņš nezināja, kas viņu sagaida un kā viss notiek te, pie mums. Arī pieredze, ko Bekva ieguva, bija liela – gan komunikācija ar citas valsts iedzīvotājiem, gan tik ļoti atšķirīgā latviešu valoda, ko viņam lēnām, bet nācās apgūt. Diemžēl ģimenes apstākļu dēļ jau vasarā Bekvam nācās atgriezties Gruzijā, bet tas, ko viņš deva mums, un tas, ko mēs devām viņam, bija nozīmīgi, piemēram, iepazīšanās ar šo abu valstu atšķirīgajām kultūrām.
Pirms diviem mēnešiem mana draudzene aizbrauca uz Čehiju. Ne jau atpūsties, bet arī strādāt brīvprātīgo darbu. Šad un tad sazvanāmies, bet tomēr to galīgo domu, kāpēc viņa aizbrauca no Latvijas, es neesmu sapratusi. Vai tas ir tāpēc, ka nezināja, kur tālāk iet mācīties? Un jāatzīst, ka šajos laikos izglītība Latvijā nemaksā maz!
Šī tēma man lika aizdomāties, jo arvien vairāk man zināmi cilvēki izvēlas tieši šo soli spert dzīvē. Lai arī cik grūti to būtu atzīt, bet sanāk tā, ka kaut kur citur mēs vienmēr iegūsim vairāk nekā tur, kur esam pašlaik!
