Ar politiku veidot aktīvas attiecības uzdrošinās samērā neliela sabiedrības daļa. Mūsu valstī labais tonis prasa turēties no politikas pa gabalu, pasmaida “Latvijas Faktu” vadītājs sociologs Aigars Freimanis. Iemesli tam esot dažādi. Taču nevar teikt, ka Latvija būtu izņēmums. Arī attīstītajās valstīs samērā neliels procents izvēlas būt aktīvi politiskā ziņā. Taču tur, salīdzinot ar mūsu valsti, ir labāk attīstīts nevalstiskais sektors, kas spēj piesaistīt lielu sabiedrības daļu. Svarīgi tas, ka šajās valstīs politiķi respektē šī sektora viedokli, reāli jūtams mijiedarbības process. Savukārt Latvijā nav pamata apgalvot, ka tā dēvētās trīspusējās tikšanās dod līdzīgu rezultātu, novērojis A. Freimanis.
Sapurina novadu
Vērotāja pozīciju nomainīt pret aktīvu iesaistīšanos politikā vietējās pašvaldības līmenī izvēlējās radio raidījumu vadītājs un apvienības “Iedzīvotāji” valdes priekšsēdētājs Kaspars Upacieris, ko plašāk pazīst arī ar skatuves vārdu Ufo. Vīrietis pašos spēka gados stāsta, ka kopš bērnības par politiku neesot interesējies, bijis diezgan vienaldzīgs pret šīm lietām. Taču pirms kāda laika viņa dzīvesvietā Ikšķilē gribēts nojaukt estrādi un tās vietā celt milzīgu kultūras namu, ar kura apsaimniekošanu pēc uzbūvēšanas pašvaldība visticamāk vairs netiktu galā, stāsta K. Upacieris. Šīs nejēdzības dēļ viņu sadarboties aicināja novadnieki, kuri gribējuši panākt izmaiņas pašvaldības darbā. Tā maz pamazām iesaistījies, līdz kļuvis par pašvaldības deputātu – vēlēšanās apvienība “Iedzīvotāji” Ikšķiles novada domē ieguvusi piecas vietas, kas ir trešdaļa no iespējamā. “Līdz tam man likās, ka dzīvojam Sūnu ciemā. Runāja, ka novadā švaki ar naudu. Bet tad sapratu, ka nedzīvojam nekādā Sūnu ciemā – budžets uz vienu iedzīvotāju mums lielāks nekā Ventspilī!” stāsta K. Upacieris. Šobrīd gan viņš nolicis deputāta mandātu, jo pozīcijas pārstāvji izkārtojuši tā, ka domes sēdes, kas iepriekš allaž notikušas pēcpusdienās, pēc opozīcijas aktivitātēm pārceltas uz pulksten 9 rītā, kad lielākajai daļai ir darba laiks. Lai opozīcijas darbs būtu efektīvāks, K. Upaciera vietā stājies kolēģis, kuram ir iespēja rīta stundā tikt uz domes sēdēm. Tāpat kā vairumam deputātu, kuri strādā pašvaldības iestādēs, ironiski pasmaida jau bijušais deputāts. “Pareizi jau būtu, ja cilvēki aktīvāk iesaistītos politiskajos procesos. Taču no otras puses – ne visiem tam pietiek laika. Jebkura politiska rosība prasa arī zināmus līdzekļus. Darām, ko varam, ar saviem resursiem, sponsoru mums nav,” apvienības pašreizējo darbošanos raksturo K. Upacieris. Pa brīdim uznākot arī “aplauziens”, kad gribas mest plinti krūmos. Taču ar kolēģiem nolēmuši startēt vēl arī nākamajās vēlēšanās. Ja vēlētāju atbalstu neizdosies iegūt, darbošanos vietējā politikā varētu pārtraukt. “Sev to esmu formulējis tā. Ja pēc gadiem bērni man jautās, kāpēc esam tādā pakaļā, varēšu atbildēt, ka vismaz mēģināju kaut ko darīt, bet nevienam to nevajadzēja.”
Savu iesaistīšanos politiskajās aktivitātēs K. Upacieris nenožēlo. “Novadu esam sapurinājuši!” viņš palepojas. Taču tūdaļ atzīst – izsaimniekošana un lietu bīdīšana tomēr turpinās, jo būtībā jau tas pats “vietējais kolhozs” vien esot, līdzīgi kā tas ir daudzviet. Kamēr pašvaldībās vecie buki nenomainīsies, neienāks jaunie, diez vai uz pēkšņām un lielām izmaiņām var cerēt, prāto K. Upacieris. Tomēr soli pa solim varbūt var kaut ko panākt.
Jaunie ir vēl ciniskāki
Sociologam A. Freimanim ir cits viedoklis par jauno iesaistīšanos politikā. Pieredze Latvijas neatkarības 20 gados rāda, ka jaunā paaudze politisko cinismu uzskata jau par normu. Viņi atļaujas tādas lietas sliktā nozīmē, ko vecie buki pat nav bijuši spējīgi iedomāties, skarbs ir A. Freimanis. Viņaprāt, vairāk jāpaļaujas uz evolūcijas procesu, kas gan nebūs ātrs, tomēr pakāpeniski var dot izmaiņas. Tā kā Latvija nav izolēta sabiedriskajā telpā, arī mūsu valstī lēnām, tomēr notiek izmaiņas politikā un sabiedrības attieksmē pret to.
Līdzīgi domā arī K. Upacieris, kurš secina, ka 20 neatkarības gadi, salīdzinot ar citu valstu simtgadīgajām neatkarības tradīcijām, tāds nieks vien esot. “Gan jau tā lēnā garā viss normalizēsies.”
Sociologs A. Freimanis uzskata, ka līdzdalība kādā partijā nav vienīgais veids, kā būt attiecībās ar politiku. Līdzdalība un biedrošanās var notikt dažādās formās. Modernais paņēmiens, kad daudzi kā biedrošanās veidu izvēlas sociālās saziņas tīklus, nemaz nav peļams, spriež A. Freimanis. “Cilvēkiem, kuri visu dienu sēž birojos pie datoriem, dienas beigās vairs nav ne vēlēšanās, ne spēka iet uz sapulcēm. Saziņa elektroniskā formā nav nemaz slikts risinājums. Tāpēc arī e-pārvaldes formai, e-balsošanai ir liela nākotne.”
Vara mētājas pa zemi
Ir dažādi iemesli, kāpēc iedzīvotāji izvēlas palikt nosacīti neitrāli. K. Upacieris neslēpj – izprot cilvēkus, kuri dzīvo mazā miestiņā un tādā vai citādā veidā saistīti ar domi. “No vienas puses, tas ir saprotami, ka cilvēki negrib nostāties pret darba devēju. Bet no otras puses, mūsu valstī joprojām nesaprot, ka nevis domes priekšsēdētājs ir darba devējs, bet gan iedzīvotāji – tie, kas maksā nodokļus. Un ja vēl vienā brīdī tam priekšniekam pašam sāk jukt, un viņš saka, ka tas viss ir viņa…”
Ja nebūtu iesaistījies brīdī, kad tika risināts jautājums par estrādes nojaukšanu, droši vien dzīvotu mierīgi tālāk, prāto K. Upacieris. Pašam jau dzīvē it kā nekā nav trūcis, bet vienkārši kādā brīdī apskrējusies dūša par nejēdzībām, kas apkārt notiek. Viņam neesot pieņemama doma, ko daudzi izsaka – man jau labi, manam mūžam pietiks. “Bet kāpēc lai nebūtu vēl labāk?”
Un patiesībā politikā nekā pārāk sarežģīta neesot, kā daudzi deklarē – pašam divu mēnešu laikā daudz maz viss bijis skaidrs. Arī nekā netīra vai negodīga tur neesot, ja pats tā nerīkojas. Tie esot vien aizspriedumi un stereotipi. “Īstenībā tas ir pavisam elementāri – būt godīgam. Un kāpēc lai politika būtu netīra? Kāpēc tikpat labi tā nevarētu būt tīra?”
Latvijā tieši šobrīd esot laiks, kad tauta, prātīgi un gudri apsverot, varētu darīt lielas lietas, uzskata K. Upacieris. “Šobrīd vara būtībā mētājas pa zemi. Kas to sapratīs un pratīs pacelt, varēs darīt lielas lietas.”
Domājošie nav vienaldzīgi
Dziedātājs Emīls Balceris, kuru daudzi pazīst kā grupas “Musiqq” dalībnieku, šogad beidzis ģimnāziju un gatavojas stāties augstskolā. Ar politiku esot uz jūs, daudz par to neinteresējas, neslēpj puisis. Vēlēšanās gan piedalījies, taču dziļāk nekur nelienot. Neesot laika, krīze un problēmas Saeimā neradot sajūtu, ka pats daudz ko varētu ietekmēt, skaidro Emīls. Visi vienaudži gan nedomājot vienādi. Emīls novērojis, ka daļa skolasbiedru bijuši pašam līdzīgos uzskatos, taču nav mazums arī to, kurus politika patiesi interesē, viņi pat izvēlas mācību priekšmetus ar šo ievirzi, brīvprātīgi iesaistās sabiedriskajās aktivitātēs.
Jaunībā jau ir citas intereses nekā domas par politiku – sava kompānija, mīlestība, bērnu radīšana, perspektīvā jaunie cilvēki vēl nedomā, pārdomās dalās pensionāre Edīte Dovkante. Taču normāli un domājoši cilvēki neesot vienaldzīgi pret politiku, viņi iesaistās, izrāda iniciatīvu. Kundze cienījamos gados nav ieņēmusi neitrālas vērotājas pozīciju, viņa nebaidās skaļi paust viedokli un izrādīt iniciatīvu.
Viņasprāt, lielākā nelaime esot nekompetentie un augstprātīgie ierēdņi. Pensionāre Edīte pat izstrādājusi savu “taktiku”, kā panākt rezultātu saskarsmē ar viņiem. “Rakstīt ir grūtāk – tad viņi māk tā smuki un gludi atrakstīties. Bet vajag pateikt uz aci, sabiedrības priekšā – tad reaģē visai ātri.”
Edīte uzskata – tautai jāizrāda lielāka aktivitāte, “ar varu vajag uzspiest progresīvo varu”. Viņasprāt, vēl esam dzimtbūšanā – varbūt ne vairs fiziskā nozīmē, bet gan finansiālā. Tikai pašiem mēģinot kaut ko darīt lietas labā, var izdoties.
Vai ir vērts iesaistīties, veidot attiecības ar politiku? “Tas ir tas pats jautājums kā – vai mūsu valsts ir ko vērta?” uzskata radiožurnālists Lauris Zvejnieks. “Daudzi gudri cilvēki saka, ka neiesaistoties mēs spēlējamies ar valsts neatkarību.”
