(Turpinās no 7.augusta)
Kā izrādās, ar šo pārīti tā mēdzot gadīties – no rīta strīdoties, bet vakarā ļoti mīļi izlīgstot.
Maigums
Tā nebija vienkārša kafejnīca. Ne tāda, kādu ierasts redzēt Latvijā – klaju un pārskatāmu. Divvietīgos galdiņus norobežoja zaļi vīteņaugi, palmas, vairāk akvāriji un strūklakas, un, lai arī pirmajā brīdī kaut kā šķita par daudz, iejūtoties šajā atmosfērā, viss saaudās dabiskā harmonijā. Vēlajā vakara stundā nomaļus ierīkotajos intīmajos stūrīšos košu parfīma buķeti izdvesa sveces, no paneļos apslēptiem skaļruņiem skanēja klusa flautas mūzika, un ikvienam, kurš pārkāpa šīs telpas slieksni, gribējās šeit uzkavēties.
Mēs ar meitu gan izvēlējāmies galdiņu uz terases, kur, neskatoties uz vēlo vakara stundu, vēl joprojām veldzēja jūras vējš, bet vakara saule aizvietoja sveces gaismu. Atslīgušas dziļajos, mīkstajos dīvāniņos, sabīdījušas aiz muguras kaudzi spilvenu, atslīgām ērtajos sēdekļos, lai mierīgi ļautu norimt dienas steigai.
Pēc īsa brīža pie blakus galdiņa oficiants pieveda sievieti, kura acīmredzot šo vietu jau bija rezervējusi. Atbīdījis krēslu, viņš galanti piedāvāja sievietei apsēsies, tad uzklāja viņas klēpim salveti un, iztapīgi pielicies, uzklausīja viņas vēlmes. Tā kā viņa sēdēja man tieši iepretim, es atkal atrados viena skatiena attālumā no… skaista piedzīvojuma.
Vispirms uz galda parādījās tumši dzeltens stikla svečturis, kurā sieviete ievietoja trīs oranžas sveces. Tās iededzis, oficiants aizsteidzās, lai atgrieztos ar vāzi ziediem. Tikai tagad sievietes rokās ievēroju oranžu gerberu pušķi. Sniegdamās vāzē izkārtot ziedus, viņa aizmirsa par salveti un somu, no kuras ar dzidru smieklu izripoja sārti dzeltena bumbiņa, un dzinkstēdama atripoja uz manu pusi.
Saulīte! Tāda smaidoša saulītes sejiņa, kuras pusmēnesim līdzīgajā smejošajā mutē trūka viena priekšzoba. Cik amizanti! Neskatoties uz to, ka saulītes oranžie mati bija sapīti divās skaistās pīnītēs, tie tāpat spurojās un cirtojās. Jauks suvenīrs.
Nododot aizbēgušo apalīti īpašnieces rokās, abas sasmaidījāmies un novēlējām viena otrai jauku vakaru. Viņas acu skatienā es redzēju tik daudz siltuma, ka biju pārliecināta – tā pietiks diviem.
Atgriezusies pie galdiņa, sieviete sniedza vēl kādus norādījumus oficiantam un tad atslīga krēslā. Viņas gaidās es redzēju mīlestību -nesavtīgu, neuzbāzīgu, iecietīgu un uzticīgu. Sievietes gaišos matus glāstīja rietošās saules atblāzma, un varbūt tieši tā radīja sajūtu – viņa ir tik harmoniska, tik sievišķīga un maiga.
Sagaidījušas savus pasūtītos kokteiļus, abas ar meitu pārrunājām nākamās dienas plānus. Pēc neilga laiciņa blakus galdiņam tuvojās gaišā uzvalkā tērpies vīrietis. Es ienācēju varbūt pat neievērotu, bet no pirmā acu uzmetiena viņa seja šķita tik ļoti pazīstama, ka nespēju novērst skatienu.
Tad vīrieša rokās ieraudzīju palielu futrāli un atcerējos, kur esam tikušies. Pavisam nesen pie dzīvojamo namu kompleksa baseina viņš spēlēja saksofonu. Kad atskanēja Džona Lenona plaši pazīstamā „Yesterday”, es ienācu pagalmā un tā vienkārši nespēju aiziet. Tad vēl „Hey, Jude” un vēl, un vēl, un klausītāju kļuva arvien vairāk. Saulriets, jūra un saksofons – jutos gandrīz kā sapnī.
Šajā vakarā viņa koncerts laikam gan būs veltīts sievietei pie blakus galdiņa, jo tieši tur apstājās vīrieša soļi. Ar skaļu, angļiem raksturīgu sajūsmas pilnu sveicienu – „Hi, kiwi!”- viņš ar plašu žestu apskāva sievieti, bet viņa, atkal jau aizmirsdama par salveti un somiņu, piekļāvās vīrietim: „Hello, my orange!”
Tūlīt arī piesteidzās oficiants, lai veikli salasītu uz grīdas nokritušās mantas, bet es neapzināti paskatījos uz grīdu. Nē, šoreiz saulīte pie manis neatripoja. Ērti piestiprināma pie vīrieša linu žaketes atloka, tā bija atradusi savu vietu.
Sākumā gan abu uzrunas nesapratu, tikai vēlāk, kad tās atkārtojās vēl un vēl, kad abi smēja, cik ļoti viens otram svarīgi kā vitamīni, kā optimisma lādiņi. Kā sulīgi un dzirkstoši augļi, kas savā apaļumā ripo pāri visām likstām. Jautrais un mīļu joku piesātinātais strīds, kurš būtībā nemaz nebija strīds, tikai draiska koķetērija, par to, kurš kuram svarīgāks, turpinājās visu vakaru.
Sātīgu to vērta meze (no mazām ēdienu porcijām veidota plate) no Vidusjūras produktiem, un, cik nu pamanīju, arī tur dominēja oranžais – lasis, krabis, vēži, garneles… Atspirdzinošu augļu plate un „Santa Marina” sārti dzeltenais vīns. Sirsnīgu un mīļu plaukstu saskaršanās, pirkstu savīšanās, maiga saskatīšanās…
Tik ļoti saplūst laikam jau vēlas cilvēki, kas ilgi nav tikušies. Pa laiciņam pastiept roku, lai pieskartos otra plaukstai. Un ne jau tāpēc, lai pievērstu sev uzmanību vai liktu klausīties. Lai katru mirkli atrastu un izjustu otru no jauna. Lai noglāstītu un sajustu, lai ar pirkstgalu spilventiņiem sadzirdētu maigo asinsrites pulsāciju plaukstas virspusē.
(Turpmāk – vēl)
