Vizītkarte
Elksnīšu ģimene:
mamma Inuta – amatniece, SIA “Inutae” vadītāja.
tētis Ronalds – elektriķis “Latvenergo”,
vecākā meita Simona – 18 gadu, apgūst profesiju Ogres valsts tehnikumā,
Krišjānis – 11 gadu, mācās Gulbenes vidusskolā,
Anna – 8 gadi, mācās Gulbenes vidusskolā,
Druvis – 3 gadi, apmeklē bērnudārzu.
Elksnīšu ģimenē no Ozolkalna jūtama liela sirsnība, vienkāršība, labestība un draudzība. Tādi ir gan vecāki Inuta un Ronalds, gan viņu bērni – divi braši dēli Krišjānis un Druvis un meitas Simona un Anna. Jau deviņus gadus viņi sevi sauc par gulbeniešiem. Pirmos četrus gadus, ierodoties no Ogres Gulbenē, ģimene dzīvojusi pilsētā, bet tad iegādājusies lauku īpašumu “Jaunaudzes” Ozolkalnā. Tur viņi jūtas vislabāk!
Te ir forši!
“Abi esam nākuši no laukiem. Vīrs ir audzis sešu bērnu ģimenē, es – piecu. Mums laukos patīk, kaut arī jārēķinās ar neērtībām – tualete ārā, dušas nav, bet tas nav nekas tāds, no kā ir jāmirst. Toties ir pirts. Nezinu, kāpēc citi, kuri dzīvo laukos, čīkst. Te ir forši, arī cilvēki apkārt ir jauki,” stāsta Inuta.
Arī Ronaldam ir iepaticies dzīvot šajā pusē. “Tagad, kad ir savs īpašums, kur tad vairs citur iet? Esam iedzīvojušies. Man nepatīk dzīvot pilsētā, jo tur ir par “biezu”, bet laukos ir plašumi, kur izvērsties,” saka Ronalds.
Ģimenei ir ieceres, ko lauku sētā gribētu paveikt, bet stāstīt to skaļi nevarot, citādi nepiepildīsies. Inuta vien piesardzīgi bilst, ka gribas nopirkt vairāk zemes, jo pašlaik viņiem esot tikai trīs hektāri zemes. “Zeme – tā ir vērtība. Tu vari palikt bez nekā, bet, ja tev ir zeme, tad ir pamats zem kājām, ir no kā atsperties. Varētu arī gotiņu turēt, jo piens veikalā taču maksā tik daudz. Turējām vienu brīdi kaziņu, bet, tā kā kazas piens bērniem negaršoja, tad dzīvnieku pārdevām,” stāsta Inuta.
Katram bērnam laukos ir iedalīts savs darbiņš, kurš jāpaveic. Piemēram, Druvis, kuram ir tikai trīs gadi, vasarā ganīja vistas, kurām mieru nelika vārnas, zogot to olas. Bērniem ir pienākums arī saplūkt zāli trušiem. Savukārt, kad ir brīvi brīži, tad viņi labprāt skatās televīziju vai gatavo kopīgi maltīti. Inuta gan piebilst, ka visgardāk gatavojot viņas vīrs. Savukārt, kad sanāk izrauties no saimniecības darbiem, ģimene labprāt apskata Latvijas skaistākās vietas. “Uz ārzemēm nebraucam, jo sākumā ir jāiepazīst sava zeme,” pārliecināti saka Inuta.
Nav pelēku cilvēku
Inutai ir radies priekšstats, ka gulbenieši ir ļoti interesanti cilvēki. “Gulbenē nav pelēku cilvēku. Šeit cilvēki ir krasi atšķirīgi. Ir gan daudz pozitīvu, aktīvu un enerģisku cilvēku, gan arī tādi, kuri čīkst, kaut arī viņiem neiet slikti, un viņi, visticamāk, arī nesaprot, kā tas ir, kad patiešām ir slikti. Tāpat daļa ir tādu, kas kaut vai nakts stundā, neprasot neko pretī, atskries palīgā, bet ir tādi, kuri līdz pēdējam domās, vai viņiem tas ir izdevīgi un vai ir vērts nākt palīgā.”
Klausoties Inutā, šķiet, ka viņa ar savu vīru nav no tiem, kas sūrojas par ikdienas grūtībām. Viņa noteikti sevi var pieskatīt pie tiem gulbeniešiem, kuri ir aktīvi un enerģiski. Inuta un Ronalds nevis nolaiž rokas, bet cenšas šajā dzīvē izgrozīties. Inuta pēc profesijas ir lauku māju saimniece. Viņa atceras, ka skolā mācīja visu iespējamo – agronomiju, lopkopību, šūšanu, bērnu kopšanu un citu. “Esmu plaša profila speciāliste,” smejas Inuta.
Viņu darbi nebaida. Strādājusi gan par žurku indētāju, gan par apkopēju, bet tad nolēmusi no apkopējas darba iet prom. “Darbavietā mainījās nosacījumi, proti, man pieprasīja, lai es kā apkopēja tur esmu pilnu darba dienu, kaut arī es to darbu varu izdarīt divās stundās,” atceras Inuta. Tad viņa arī nolēmusi savā dzīvē ko mainīt. Un iecerētais izdevās.
Tagad Inutai ir pašai savs uzņēmums SIA “Inutae”. Viņa piedāvā šūšanas, izšūšanas un apģērbu labošanas pakalpojumus. No nevajadzīga auduma gabaliem top brīnišķīgi suvenīri – auduma maisiņi ar izšūtiem personu vārdiem vai amizantiem uzrakstiem – “Našķu tarba”, “Desu maiss”, “Gardumu soma” un citiem. Tā ir jauka dāvana kādam svētkos. “Kāpēc vairot atkritumus, ja tos var pārvērst skaistās lietās!” saka Inuta.
Lai uzsāktu savu biznesu, pirms pāris gadiem Inuta startēja Hipotēku un zemes bankas “Altum” programmā. Veiksmīgi uzrakstīja biznesa plānu, saņēma bankas atbalstu un kļuva par amatnieci. “Arī laukos atrast iespēju darboties var. Rokas, kājas ir, tad kāpēc gan ne?”
Inuta var lepoties, jo viņas uzņēmums piedalījās konkursā “Vide, sakoptība, attīstība Gulbenes novadā 2012” un ieguvu Atzinības rakstu, bet dāvanā – skaistu māla šķīvi, kurš ir keramiķes Laimdotas Kliesmetes roku darbs.
Visi mīl mūziku
Inutai ar vīru ir svarīgi, lai viņu bērni iegūtu labu izglītību. Tam vecāki pūles netaupa. Krišjānis un Anna tiek vesti uz mūzikas skolu. Krišjānis apgūst trompetes spēli, savukārt Anna mācās spēlēt saksofonu. Bērni daudz laika pavada arī bibliotēkā, īpaši Krišjānis, kuram ļoti patīk lasīt. Savukārt Annu vairāk piesaista skatuve. Viņai ir talants – droši un izteiksmīgi skaitīt dzejoļus. Pastarītis Druvis vēl tikai apmeklē bērnudārzu, bet sapņo, ka mācīsies spēlēt bungas vai, kā pats saka, ģitāru ar kociņu. Tiem, kuri nesaprot, tiek paskaidrots, ka tā ir vijole. Balss mazajam arī ir varena. Par to prieks mammai. “Vasarā Druvis dzied tā, ka skan viss apkārtējais mežs,” saka Inuta. Savukārt vecākā meita Simona mācās Ogres valsts tehnikumā, kur apgūst apģērba dizainu. Viņa ir pabeigusi arī mākslas skolu. Savukārt bērnu tēvs pašmācības ceļā tagad apgūst ģitārspēli, jo, kā pats atzīst, bērnībā tādas iespējas nav bijis. Dzīvojis laukos un mūzikas skola bijusi pārāk tālu no mājām. “Jau sen gribēju iemācīties spēlēt ģitāru, bet kaut kā nesanāca. Tagad pašmācības ceļā jau ir apgūti pāris akordi. Man nebija iespējas mācīties mūzikas skolā, tāpēc ar sievu arī meklējam īpašumu piepilsētā, lai mūsu bērni varētu apgūt kāda mūzikas instrumenta spēli,” saka Ronalds.
Inuta neatmet domu par vēl kuplākas ģimenes veidošanu. “Ja zinātu, ka spēšu viņiem nodrošināt izglītību, tad gribētu vēl bērnus. Cik sevi atceros, vienmēr esmu teikusi, ka man būs 11 bērni, bet nav nojausmas, kāpēc tieši tik daudz.”
Šis laiks Elksnīšu ģimenē ir trauksmains, jo bērni sāk gatavoties Ziemassvētku pasākumiem. Ir jāpaspēj visus izvadāt uz mēģinājumiem, apmeklēt vecāku sapulces, darināt maskas un noslēgumā baudīt svētku priekšnesumus. Tāpat vēl jāparūpējas par adventes vainagu, kura darināšanā iesaistās visa ģimene. Tas tik ļoti aizrauj bērnus, ka rezultātā top nevis viens, bet gan vairāki vainagi. Tā kā mežs viņiem ir rokas stiepiena attālumā, tur tiek salasīts viss, lai taptu visskaistākais adventes vainags.
