Nesen pie manis viesojās kāda paziņa, kas dzīvo otrā Latvijas malā un Gulbenē nav bijusi ilgus gadus. Viesošanās reizē nolēmu tālajai viešņai izrādīt pilsētu. Izbraukājām to krustu šķērsu, apskatot mūsu skaistākās kultūrvēsturiskās vietas, parkus, pavērojām sakoptās privātmājas, izbaudījām patīkamo un kluso pārvietošanos pa gludajām pilsētas ielām. Viešņa secināja, ka Gulbene tiešām ir pārvērtusies līdz nepazīšanai, tajā ir prieks iegriezties. Arī es, protams, piekrītu paziņai, un man tiešām ir prieks, ka mēs varam dzīvot skaistā un sakoptā pilsētā.
Taču tad sekoja sāpīgs jautājums. Viešņa vaicāja, kā tad mūsu pilsētā ir ar darbu. Diemžēl uz šo jautājumu es viņai nevarēju priecīgi atbildēt, ka mums te tā pietiek, jo bezdarbnieku skaits turpina ar katru mēnesi palielināties un diemžēl jaunu darbu cilvēkiem, kas to ir kaut kāda iemesla dēļ zaudējuši, atrast ir gandrīz neiespējami. Ja tā saucamajos treknajos gados daudzi sprieda, ka darbs, kurā saņem tikai nedaudz vairāk par minimālo algu, nav nekam derīgs un ir jāmeklē tāds, kur vari saņemt vairākus simtus latu, tad šobrīd svarīgākais ir tas, ka darbs vispār ir un atalgojums arī tiek maksāts. Tāda nu, lūk, šobrīd ir izveidojusies situācija! Taču mēs tajā neko mainīt nevaram. Abas nospriedām, ka atliek vien cerēt, ka mums visiem kopīgi izdosies šo krīzi pārvarēt, ka uzņēmējdarbība turpinās attīstīties un mēs atkal varēsim dzīvot labklājībā. Tad mums arī gribēsies daudz vairāk priecāties par to, ka mūsu pilsēta ir skaista un sakopta!
