Dienā, kad ciemojos pie Silvijas un Sergeja Trifaniem Beļavas pagasta “Jaunsētās”, virtuvē smaržo cepta ābolmaize, bet Sergejs ir steidzīgs, jo viņam vēl jādodas palīdzēt kaimiņam lauku darbos.
Dienā, kad ciemojos pie Silvijas un Sergeja Trifaniem Beļavas pagasta “Jaunsētās”, virtuvē smaržo cepta ābolmaize, bet Sergejs ir steidzīgs, jo viņam vēl jādodas palīdzēt kaimiņam lauku darbos. Tomēr viņš draudzīgi apsēžas pie galda, kopīgi dzert kafiju un atzīst, ka dzīve laukos ir skaista un, ja ir darbīgas rokas un gribēšana, arī iztikšana ir laba.
“Jaunsētu” mājas ir piedalījušās sakoptāko sētu konkursā, bijušas arī uzvarētājas. Sergejs saka, ka to esot panākusi Silvija.
“Viņa pēc profesijas ir friziere, un laikam tādēļ viņai tik ļoti patīk līdzeni nogriezt mauriņu,” smej Sergejs. Silvijas pārziņā ir puķu audzēšana un akmens dārzu iekārtošana. Viņa nemaz nevar nosaukt visas puķes, kas zied dārzā, tās ir no agra pavasara līdz vēlam rudenim. Visu laiku ziedošs dārzs.
“Taču ar domāšanu un puķu audzēšanu vien nepietiek, vajag kādu, kas izdara. Viena izdarīt nevaru, rokas par īsu. Draudzenes palīdz un ģimene, bez Sergeja es nevarētu. Viņam ir čaklas rokas,” saka Silvija. Tā nu mēs paliekam pie atziņas, ka “Jaunsētu” skaistums slēpjas abu kopīgā darbā.
Nenožēlo izvēli saimniekot laukos
Sergejam un Silvijai pieder 16 hektāru zemes, viņi vēl to nomā, kopumā 40 hektārus. Nodarbojas ar lopkopību. Viņu saimniecībā ir 22 slaucamas govis. Kad izputēja kolhozs “Gulbene”, tad arī viņi uzsākuši strādāt kolhoza fermās. Pirmo tehniku palīdzēja iegūt ārzemju radi.
“Toreiz atsūtīja 3000 dolārus. Tas bija milzīgs atspaids mums kā jauniem un nepieredzējušiem. Tolaik par to naudu varējām uzreiz nopirkt divus jaunus traktorus. Ņēmām kredītus. Tā pamazām esam uz priekšu gājuši,” saka Sergejs.
Vēl viņi vēlas iegādāties mazu kombainu. Šoruden viņi iecerējuši iegādāties jaunu piena dzesēšanas un piena slaukšanas iekārtu, lai sasniegtu jaunos piena kvalitātes standartus. Tajā rītā, kad devos pie viņiem ciemos, no 22 govīm iegūti 277 litri piena. “Smiltenes Piensaimniekā” pienam ir augstākā kvalitāte.
“Dzīve laukos, ja labi strādā, nemaz nav peļama. Var paņemt kredītu un to nomaksāt, var skolot bērnus. Ko vairāk var gribēt, strādājot ar rokām? Kaut gan ar galvu jau arī jāstrādā. Agrāk kolhozā strādāja slaucēja, gans, agronoms, zootehniķis, veterinārārsts, mēs tagad izpildām visas viņu funkcijas,” smej Silvija. Arī Sergejs piebilst, ka mūsdienās, nodarbojoties ar lauksaimniecību, par nabagu palikt nevar.
Ukrainis, kas atrod savu laimi Latvijā
Sergejs pēc tautības ir ukrainis. Latvijā viņš ieradās 1986.gadā, lai strādātu celtniecībā. Smej, ka braucis meklēt laimi un patiesībā to arī šeit atradis. Iepazinies ar Silviju. Apprecējušies. Viņi gan lielas kāzas neesot svinējuši. Divatā aizbraukuši uz Alūksni sarakstīties un vakarā par to pateikuši vecvecākiem, kas vien noplātījuši rokas. Sergejs smej, ka jau tolaik rīkojušies ļoti moderni.
Šoruden Sergejs ieguva Latvijas pilsonību. Nolicis pilsonības iegūšanas eksāmenus. Mācījies Latvijas vēsturi, Satversmi, himnu.
“Grūtāk gāja ar rakstīšanu. Ja man darbs būtu ar pildspalvu, tad noteikti es būtu to apguvis. Latviski runāju brīvi. Latviešu valoda nāca dabīgā ceļā. Silvijas vecmamma nerunāja krieviski, un tad, ja gribēju viņai kaut ko teikt, nācās meklēt latviešu vārdus,” atceras Sergejs.
Lai arī Sergeju uz Ukrainu vilina atmiņas, par mājām viņš dēvē Latviju.
“Šovasar aizbraucām uz Černovci, to dēvē par mazo Parīzi, kas atrodas Karpatu tuvumā, skaistā vietā. Desmit dienas bijām manā dzimtenē. Tomēr mājas ir Latvijā,” saka Sergejs. Jautāju, vai nav domājuši nekad par dzīvošanu Ukrainā, un Silvija saka kategorisku nē. Sergejs tad iesmejas un saka: “Tu man apsolīji pensijā braukt dzīvot tur!” Un pats piebilst: “Noteikti ne, tur būtu grūtāk dzīvot nekā šeit. Es esmu pieņēmis Latviju kā savējo.”
Pierasts būt kopā soli solī
Sergejam un Silvijai ir trīs bērni: Andis strādā par bārmeni, Alise (15) un Baiba (13) mācās Gulbenes ģimnāzijā.
“Mums jau zemnieku nebūs, perspektīvu nav. Bārmenis un divas mākslinieces. Meitenes noteikti gaida augstskolas. Ja ir galva, kam strādāt ar rokām smagu lauku darbu? Es tikai atbalstu, lai jau bērni redz vairāk pasauli. Viņiem nav jāziedojas “Jaunsētās”,” uzsver Silvija.
Vaicāju Silvijai, vai viņa kādreiz ir izjutusi Sergeja ukraiņa temperamentu. “Vai tādēļ Sergejs ir citādāks? Nē, tikai labāks. Ir gādīgs. Labs tētis un vīrs. Rūpējas, cik vien var,” viņa saka.
Par to pārliecinos, kad Sergejs ieminas, ka vēlas pabeigt pirtiņas celtniecību. Tieši tad Silvija saka, ja tā ir iesākta, tātad būs. Uz Sergeju varot paļauties.
Viņi ar savām mājām lepojas. “Māju uzrakstu abi stutējām. No senču mežiem Latgalē vedām koku. Saimniekošana mūs tur kopā kā dadzīšus. Kur palikt? Esam pieraduši kopā būt soli solī, un tas neapnīk,” saka Silvija.
Kad darbi fermā paveikti, Silvija labprāt gatavo gardas maltītes, ziemas laikā ada.
“Atnāku vakarā no fermas, un man patīk apmest līkumu pa pašu veidoto dārzu. Pasmaržot un apskatīt, kas ir uzziedējis,” stāsta Silvija.
