No prāta neiziet ziņa, ka Dobeles rajonā meklē bezvēsts pazudušo Viku. 13 gadus vecā meitene pēdējo reizi redzēta 17.oktobrī, izejot no savas mājas Auru pagastā. Jau trešais bērns mēneša laikā pazūd bez pēdām!
No prāta neiziet ziņa, ka Dobeles rajonā meklē bezvēsts pazudušo Viku. 13 gadus vecā meitene pēdējo reizi redzēta 17.oktobrī, izejot no savas mājas Auru pagastā. Jau trešais bērns mēneša laikā pazūd bez pēdām! 19.oktobrī Talsu rajonā pazuda septiņus gadus vecais Stefans. Vēl spilgti atceramies, kā septembra vidū visus spēkus, ieskaitot helikopteru, iesaistīja Aizkraukles rajonā pazudušās Lauras meklēšanā. Izsludināta viņas starptautiskā meklēšana, bet nav izdevies atrast kaut kādu drošu norādi, kur izgaisuši bērni. Viena Lauras pazušanas versija pieļauj, ka viņa nolaupīta un aizvesta uz ārzemēm vai arī izmantota orgānu transplantācijas biznesā. Manuprāt, to apstiprina drīzā Vikas un Stefana mīklainā pazušana.
Sirds sažņaudzas baismās, apzinoties, ko izjūt pazudušo bērnu vecāki un tuvinieki. Visbriesmīgākā ir neziņa. Zinu, ka nevarētu rast mieru ne dienā, ne naktī, kamēr neatrastu savu bērnu. Lai kā negribētos atzīt, ar katru dienu zūd cerība, turklāt šo zaudējumu laiks nespēs dziedēt. Braucot pa lielākiem un mazākiem lauku ceļiem, arvien var redzēt gājējus ar skolas somām plecos. Viņi “stopē” mašīnas arī tad, ja ir iespēja uz māju aizbraukt ar speciālu autobusu. Vēlme pavizināties nereti ir spēcīgāka par vecāku brīdinājumiem nesēsties svešā automašīnā. Nevajadzētu ļaut bērniem vieniem iet uz skolu un nākt mājās. Jautājums tikai, kā to izdarīt.
Lauras meklēšanu turpina māte, kas atgriezusies no darba Īrijā. Viņa zina, ka šajā valstī vecāki bērnus ar mašīnu ved uz skolu un pēc stundām brauc pakaļ. Pat pusaudžus vienus nelaiž, vienmēr pavada. Ja īri redzētu, kā mazie skolēni kājām mēro lielus ceļa gabalus pa šosejām un vientuļiem lauku ceļiem, viņi būtu šokā. Tur nav iedomājams, ka uz ceļa varētu pazust bērns. Īrijā mātes mazos nekad neatstāj mājās vienus. Acīmredzot ir laiks saprast, ka arī Latvija nav vairs tāda, kāda tā bija pirms desmit un vairāk gadiem. Nežēlīgajā kapitālismā cilvēka dzīvībai ir mazāka vērtība nekā naudai. Dažādās valsts programmās gan raksta par bērniem drošu vidi, tomēr realitāte liecina, ka pasargāt viņus spēj vienīgi vecāki. Ja to nav blakus, neviens cits par bērnu drošu ceļu nerūpējas.
Pasaka vēsta, ka reiz kāds bērniņš, kuram teju teju bija jādzimst, jautāja Dievam: “Dzirdēju, ka tu mani sūtīsi uz zemi. Kā lai es tur dzīvoju tik mazs un nevarīgs?” Dievs atbildējis, ka viņš tam izmeklējis eņģeli, kurš to sagaidīs un aprūpēs. “Esmu dzirdējis, ka uz zemes dzīvo slikti cilvēki. Kas mani pasargās?” neatlaidās bērns. “Tavs eņģelis tevi sargās arī tad, kad paša dzīvība būs apdraudēta. Eņģeļa vārds ir māte,” teica Dievs.
