“Sīleņu” mājas saimnieks Dailis Bošs ir viens no tiem cilvēkiem, kas piedalījies Latvijas Zinātņu akadēmijas ēkas celtniecībā, bet šodien izveidojis nelielu ražotni, kur plēš jumta lubiņas.
“Sīleņu” mājas saimnieks Dailis Bošs ir viens no tiem cilvēkiem, kas piedalījies Latvijas Zinātņu akadēmijas ēkas celtniecībā, bet šodien izveidojis nelielu ražotni, kur plēš jumta lubiņas, kas klāj daudzu Latvijā populāru cilvēku saimniecības ēku un pat māju jumtus, bet Brīvdabas muzejā nemaz nevar visas ēkas saskaitīt, kam par jumtu gādājis.
Ja esat iegriezušies “Sīleņos”, tad nebrīnieties, ka jums pretim nāk neliela auguma kalsnējs vīrs ar tikko manāmu smīnu sejā. Skatienu piesaista ap kaklu apsietais lakatiņš un pagarie, iesirmie mati. Ārēji viņš nedaudz līdzinās čigānam, tāpēc jo pārsteidzošākas šķiet viņa koši zilās acis. Nebrīnieties arī tad, ja viņš bilst, ka saimnieka neesot mājās. Dailis Bošs – “Sīleņu” saimnieks dažkārt mēdz tā jokot tik ilgi, kamēr izzina ciemiņa nāciena mērķi.
– No mutes mutē iet ziņa, ka es lubiņas plēšu. Kāds mājai uzsit lubiņu jumtu, kāds to pamana un klāt, prasīdams, kur šis tās dabūjis, tad arī stāsta par mani,” saka Dailis, kad jautāju par šo nodarbi. “Kā varu, tā es desmit gadu te ņemos. Ražošanas līniju pats sameistaroju. Izvilku no veca šķūņa, kad tas sāka degt. Šodien lepojos, ka izdevās tādu vērtību izglābt. Reizēm kādā avīzē ievietoju sludinājumu, bet tuvākie neatsaucas. Tālākie gan. Divus gadus Brīvdabas muzeja vajadzībām strādāju. Tagad vairs sludināties negribu. Man pietiek. Esmu šausmīgi slinks cilvēks, jo esmu pārejas pensijā. Kādreiz dzīvē vajag arī atpūsties,- Dailis strikti nosaka.
Ko nozīmē pārejas pensija?
– Tā ir netaisnības pilna. Jūs man pasakiet, kāpēc vieni saņem vairāk, bet otri mazāk? Tātad ir izredzētie. Kas esmu es? Izredzētais? Mjā… Visu mūžu par celtnieku nostrādāju, jo sevi uzskatu par celtnieku kopš bērna kājas. Jau tad, kad vēl ķelli nespēju rokās noturēt, tēvs mācīja apmetumu gar sienām smērēt. Būs mums nabagie un bagātie. Vidusslānis, ja vispār būs, būs mazs. Bet tad tam vajadzēs būt stipram un stabilam, lai spētu noturēt augšas un nest apakšas. Tā es to sabiedrību saprotu. Cienu visu nosodīto Andri Šķēli, jo viņš ir talantīgs puika. Es arī esmu talantīgs. Protu lubiņas plēst. Ja nodzīvošu līdz simts gadiem, tad vēl padomāšu, ko darīt. Varbūt man arī tad būs miljons.
Jūs protat dzīvi uz priekšu paredzēt?
– Nē, šitās spējas man nepiemīt. Es to pat negribu, jo domāt uz priekšu ir nejēdzīgi. Dari šodien, nevis rīt vai vakar. Kāpēc jābūt tā, kā visiem? Mani jāsauc nevis par Daiļa kungu, bet par kungu Daili, jo es vienmēr skatos kā kungs, kas notiek. Aizvien vairāk rodas vēlēšanās ar vienu otru parunāties, bet kā cilvēkam ar cilvēku, kaut arī viņi domā citādāk nekā es. Cilvēkam jābūt tik prātīgam, lai sarunā otru neaizskartu.
Vai cilvēki ir tik prātīgi?
– Ha, ha, ha! Visu mūžu ir muļķi bijuši. Tikai šodien ir tie gudrie muļķi un tie paslēptie muļķi. Ļaunākie ir otrie. Jā, jā, jā. Klusākie, kas visu klaji netērpj naudā, bet rīkojas klusi.
Tad jau naudai ir vara?
– Paskatieties , kur tā nauda mūs dzen, nu kur. Man, piemēram, nevajag naudas. Saprotiet, man ne -va -jag. Man vajag mierīgi dzīvot. Kas nekait! Iestādi kartupeļus un ēd. Paturi kādu vistiņu vai pīlīti. Tā, lai katrai dienai pietiek gaļas un olu. Ko vēl vairāk. Bet cilvēki šodien kļuvuši par naudas vergiem. Vajag par kaut ko citu arī padomāt. Es, piemēram, domāju tikai Eiropas virzienā. Ko citu? Televīzija un radio pilni ar Eiropu. NATO arī uz Eiropu. Es šito nopietni runāju. Kāpēc? Eiropā es ārzemniekiem būšu stabils vergs. Neviens latvietis šodien globālā mērogā nav bijis liels priekšnieks. Tikai vergs.
Vai, jūsuprāt, ir tik ļauni?
– Tiesa, visās tautās ir vergi. Paskatieties, kas pie mums pa leju notiek! Bet mēs jau tie mierīgie un inteliģentie. Nu, neiet tas cauri! Bet ko tur. Nevarēs citādāk, pielīdīs. Latvietis mūžam ir bijis pielīdējs. Jā. Un, tikko iedosi viņam miljonu, tūlīt redzēsi, kā viņš mainīsies. Ieliec mani par priekšnieku redakcijā, redzēsi, kas tad notiks, kā visi locīsies un klanīsies. Tikai šodien man vairs neviens neklanīsies. Ne- kla – nī- sies! Arī “kukuļus” neņemšu.
Patiesi, nekad neesat saņēmis “kukuli”?
– Jā. Atbrauca man ar kukuli, bet tā bija sālsmaize. Man nevajag lišķīgos “kukuļus”. Nu, ja es par “kukuli” varētu traktoru nopirkt vai labāk foršu zirgu, tad tādu varbūt paņemtu. Bet kas šodien man tādu dos? Zinu, man “kukulis” noteikti būs jāatdod, jo neviens par velti neko nedāvina. Iepriekš smalki aprēķina, jo ar “kukuli” ir kā lapsiņai ar kaulu. Paņem un nevari vien norīt. Ja “kukuli” neatdošu, pašam arī nebūs ko ēst. Esi parādā devējam un jūties kā vergs. Eiropas Savienība jau arī tāds vergiem domātais kumoss. Ņemiet, ņemiet! Nāciet! Un paši būsiet nākuši, paši – gribējuši.
Tad ir labāk būt tādiem, kādi esam?
– Jā. Pirms 14 gadiem atnācu dzīvot uz “Sīleņiem”, šo kultūras vēstures pieminekli. Par piecām pajām no kolhoza nopirku māju, bet ēvele maksāja 33 pajas. Redz, ko nozīmē, kad viens iekāro otra lietas, ko nozīmē savstarpēja ēšanās. Tagad tā neeksistē. Visi tikai paši par sevi. Saproties, es arī pats par sevi. Esmu sev saimnieks. Cik es varu, tik es gribu. Cilvēks var gribēt daudz, bet jāsaprot, cik viņš var. Ar to dzīvē jāsatiek un jāpietiek. Es arī daudz ko gribētu, bet…
Jūsu teiktajā jaušams piktums.
– Jā. Ir lietas, kas kaitina. Piemēram, ja tu cilvēkam esi vienu kapeiku parādā. It kā kapeika man neko nenozīmē, bet atbildi, kāpēc esi parādnieks.Kāpēc tu aizmirsti šo parādu? Aizmirsti pat tad, kad tev atgādina. Varbūt cilvēkiem ir maz laika, lai viņi atcerētos? Ja es būtu ministrs, es vispār likvidētu laika jēdzienu, jo cilvēka dzīvē visam vajag atrast laiku. Nav ko skaitīt minūtes un sekundes, dienas un gadus.
Pats zināt, ko vēlaties saķert?
– Kamēr dzīvoju, gribu uztaisīt muzeju un nevienam nerādīt. Kāpēc? Tāpēc ka tas tāpat nevienam neinteresē. Kas no tā, ka vecajai, 1840. gadā dzimušajai, vēsturiski nozīmīgajai koka būvei, kurā dzīvoju, zilbaltu “brošu” pie stūra pienagloja, karogu iedeva, lai velku mastā. “Sīleņi” esot kultūras vēstures piemineklis. Viena no senajām Latvijas koka būvēm. Teikt var daudz ko, redzot, cik daudz senu priekšmetu esmu savācis, bet neviens juridisks dokuments neliecina, ka mitinos tik nozīmīgā ēkā. Atbrauc ārzemnieki, rīdzinieki, izbrīnās un aizbrauc, atpakaļ neskatījušies. Bet cik ilgi man pietiks spēka vienam te cīnīties? Visu no laika sargāt?
Kas ir tas, ko sargājat?
– Dažādas senas lietas, paša vāktas, cilvēku šurp nestas, savulaik par pastalās izstaigātu darbu algā saņemtas. Man te ir visa senā tehnika, kas vajadzīga linu apstrādei, šujmašīnas, vērpjamie ratiņi, mēbeles, kartupeļu stērķeles gatavojamais, vairāku paaudžu šūpulītis un citas lietas. Daudzi šodien iet atpakaļ uz veco stilu, bet to neuzskatu par domāšanas bagātību. Par izgāšanos gan. Meklē senos krāsns podiņus kamīnam. Kāpēc neiet vēl tālāk un nemūrē kamīnus no māliem? To, redz, nevēlas.
