Maijs. Daba kā latviešu vecmeistara Purvīša akvareļos – gaisīgos pasteļtoņos ar dažiem košiem akcentiem.
Maijs. Daba kā latviešu vecmeistara Purvīša akvareļos – gaisīgos pasteļtoņos ar dažiem košiem akcentiem. Siltais laiks, kas šopavasar ir svārstīgs, tomēr ikvienu vilina ārā no telpām. Un tad nu mēs metamies baudīt dzīvi pie dabas krūts. No šķūņiem un garāžām ārā stumjam dažādus spēkratus un… aidā! Uz mežmalām, uz upju līčiem, uz ezermalām, uz…vienalga kur, tikai tālāk prom no pilsētas vai ciemata centra! Pa ceļu aizdārdina motocikls, kas no izpūtēja izsviež ziemā sakrājušos netīro un smirdīgo dūmu grīsti. Nost no ceļa! Un redzot šo skrejošu braucamrīku, nudien ātri virzies uz ceļa pašu malu. Arī vieglie transporta līdzekļi pat pa pilsētas ielām drāžas tā, it kā baidītos ko nokavēt – pagriezienos riepas vien kauc. Kur steidzamies? Baudīt dzīvi pie dabas! Lai vējš svilpo gar ausīm, lai saule svilina seju, lai miesa sajūt zemes un ūdens pieskārienus. Ir taču pavasaris!
Bet, kad nokļūstam kādā ezermalā, upmalā vai mežmalā, bieži nākas vilties. Kāpēc? Izrādās, ka te nav kur kāju likt, kur nu vēl kompānijai izvietoties kārtējam piknikam. Kāds te jau ir bijis – ezera niedrās vējā plivinās dažāda lieluma polietilēna maisu, čipsu un saldējuma krāsaino papīru karogi. Sausajā zālē spīd sasisto pudeļu lauskas. Baltos, brūnos un citu krāsu vēderus virs ūdens izrāda dažāda tilpuma “plastmasenes”. Un tad vēl – skaties uzmanīgi zem kājām, ka neiekāp s… . Riebīgi, bet fakts. Un šo vizītkarti aiz sevis atstāj cilvēki, kas sevi dēvē par dabas kroni. Daba klusē un pacieš visu, bet cik ilgi? Vai jāgaida diena, kad kā Holivudā uzņemtajās šausmenēs, izmestie atkritumi pārvēršas dažādos mošķos, briesmoņos un nāk cilvēkam atriebties. Tā, protams, ir tikai fantāzija, bet īstenība nākotnē var būt pavisam šokējoša.
Izbrīnī tas, ka, ieraugot piedrazoto apkārtni, ikviens nošausminās un novaimanā, bet, aizbraucot no atpūtas vietas, lielākoties aiz sevis atstāj to pašu. Ies tur visu vākt! Lai to dara zemes vai ezera īpašnieks. Arī pa mašīnas logiem izmet neskaitāmi daudz dažādu atkritumu. Laikam jau šie “tīrīgie” pilsoņi domā, ka viņu automašīnu saloniem jābūt perfektiem, bet lieko gan jau kāds no ceļmalām un ielām savāks.
Pēc Latvijas Vides aizsardzības kluba datiem valstī ik gadu saražo apmēram 600 – 700 tūkstošus tonnu atkritumu, no tiem izgāztuvēs nogalabā 500 tūkstošus tonnu. Paredz, ka 2015.gadā atkritumu apjoms Latvijā sasniegs
889 tūkstošu tonnu jeb 311 kilogramus uz iedzīvotāju.Nav grūti iedomāties, kādos mēslos varam ieaugt, ja katrs pats sev nebūsim apkopējs un sētnieks. Un tik vien vajag, kā katram no mums “zaļi” domāt, dzīvot un darīt.
