Gulbenes kultūras centra vestibilā ir iekārtota Tautas lietišķās mākslas studijas “Sagša” izstāde “Vecmāmiņas cimda stāsts”. Novadā tas ir pirmais mēģinājums, lai sapulcinātu cimdu adītājas un aktualizētu rokdarbu prasmes pārmantojamību. Katrs cimdu pāris ir konkrēta cilvēka domu un roku darināts, tāpēc tam ir savs stāsts. Cimdi atceļojuši no Stāmerienas, Jaungulbenes, Galgauskas, Tirzas, Lizuma, Daukstēm, Lejasciema un Gulbenes. Cimdus Lizuma vidusskolas skolotājas Skaidrītes Burkites vadībā adījušas arī 13 un 14 gadus vecas meitenes, kas tikai vēl izzina rokdarbu pasauli.
Dzīves un mirkļa grāmata
Uz brīdi izstādē bija ieskrējusi arī Trīne (Gulbenes Tautas teātra aktrise Astrīda Vilciņa), lai pastāstītu par latviešu tautas senajām tradīcijām, kas saistītas ar cimdiem, jo neviena cita tauta tā nav adījusi un valkājusi cimdus kā latvieši. Latvietis cimdus ir valkājis ne tikai ziemas salā, bet arī dažādos godos. Cimdi tikuši dāvināti, ziedoti, lai turpinātu dzimtu, lai mājās būtu svētība un pārticība. Pat pirmajai govij, kas jaunajam pārim dota pūrā, uz ragiem vilkti cimdi. “Katrs cimds ir kā dzīves un mirkļa grāmata. Ja adītāja rakstītu dzeju, tad viņas cimdi būtu dzeja, ja rakstītu mūziku – cimdi būtu mūzika. Katrā dzīves situācijā un brīdī cimdi top citādāki. Var jau teikt, ka cimdu adītājas tālredzīgi un plānojoši ada tumšākus cimdus vīriem, ar kuriem uz mežu braukt, gaišākus cimdus uz kāzu un svinību godiem, tomēr rokdarbniece tāpat kā putras vārītāja katrā cimdā ieliek savu dvēseli, izjūtu un mīlestību, ko grib veltīt kādam konkrētam cilvēkam. Ir filozofija, ka pēc latviešu dūraiņiem ir iespējams izstāstīt cilvēka dzīvi,” izstādē teica Izglītības, kultūras un sporta nodaļas vecākā konsultante Edīte Siļķēna.
Gulbenes Tautas lietišķās mākslas studijas vadītāja Biruta Akmentiņa atceras, ka ideja par šādu izstādi radusies nejauši. “Sākotnējā iecere par šādu izstādi vispār radās šaurā lokā, lai pārņemtu un atdzīvinātu seno cimdu adīšanas rakstu tradīcijas un prasmes no rokas rokā, kā arī dažādus adīšanas paņēmienus. Labā iecere kļuva plašāka. Saskatījām arī problēmu, ka novadā tomēr vajadzētu apzināt visus cimdu adītājus, cik vien iespējams. Es ceru, ka to būs vēl vairāk, jo arī nākamā darba sezona būs veltīta cimdam. Šodien saņēmu ieteikumu iet tautās, organizējot Latvijas cimdu festivālu. Kāpēc gan ne? Būsim lieli savā mazumā!” bilda B.Akmentiņa.
Neliels papildinājums kopējai ekspozīcijai ir cimdi, kuriem pievienots arī apraksts, kas stāsta par cimda vēsturi. “Cimda adīšana ir mistiska, skaista un neizprotama nodarbe. Katrs cimds uzrunā cilvēku. Ar šo izstādi mēs it kā noslēdzam savu darba sezonu,” teica B.Akmentiņa.
Citādāk laiku neprot vadīt
Silvija Sprudzāne no Lizuma izstādei atvēlējusi 17 cimdu pāru. Adītāja smejas, ka visu ziemu rokas mierā neesot stāvējušas. Esot noadīti aptuveni 60 pāri rakstainu cimdu. “Man ir liela ģimene – daudz bērnu un mazbērnu. Ir draugi, draudzenes un radinieki. Visiem rokas ziemā salst, tāpēc tik tikko spēju sarūpēt vajadzīgo cimdu un zeķu daudzumu. Ja ir cilvēks, kas prot adīt, citi tad necenšas to iemācīties. Manas meitiņas arī prot mīļi palūgt: “Mammīt, noadi cimdus un zeķes!” Esmu ļoti laimīga, ka vismaz mana jaunākā meita prot adīt,” priecājas Silvija. Cimdu rakstus rokdarbniece nolūkojot adījumu grāmatā, bet tie jau esot krustu šķērsu pāradīti. “Gribētos kaut ko citu, bet nav kur smelties jaunas idejas. Man nepatīk adīt cimdus bez rakstiem. Izvēlos tādus, kur ir jādomā, jāskaita, jārēķina valdziņi, jāizvēlas krāsas. Vienmēr gribas kaut ko labāku un labāku, bet ne vienmēr viss izdodas,” bēdā adītāja. Viņa apbrīno cilvēkus, kuri spēj dienas vadīt absolūtā bezdarbībā. “Kā bez darba, cilvēk mīļais, vari nodzīvot! Ja būtu jāsēd ar klēpī saliktām rokām, es būtu slima,” saka Silvija, kura ir arī amatnieku kopas “Laipa” dalībniece.
Izstādi ar nepacietību gaidījusi arī čaklā rokdarbniece no Daukstēm Alise Lūse, kura šogad svinēs 91. dzimšanas dienu. “Es vēl daru visu, ko vien varu. Ne tikai adu cimdus, bet arī cepu kūkas. Tikai krāsns siltums man nepatīk. Visus cimdus jau esmu izdalījusi, tāpēc izstādē ir tikai 14 cimdu pāri. Ja nebūtu trīs nedēļas slimojusi, būtu vēl vairāk noadījusi. Kad piekūstu, tad lasu avīzes un grāmatas. Man vienmēr blakus gultā ir adīklis un lasāmais. Katram atvēlu pa brītiņam,” smaida A.Lūse.
78 gadus vecā Aina Krilova no Kalnienas šajā ziemā noadījusi 100 cimdu pārus. Šai nodarbei viņa pievērsusies pēc kara, jo bērnībā agri pietrūcis mammas. “Man ir astoņi mazbērni. Visus esmu apadījusi. Vecākā mazmeita arī prot adīt cimdus, bet viņa ir Anglijā, kur siltu cimdu nevajag. Man patīk adīt rakstainus cimdus. Ja raksts nav pārāk sarežģīts, tad dienā vienu cimdu pāri varu noadīt. Slimība neļauj daudz kustēties, tāpēc adīšana ir mans vaļasprieks,” stāsta rokdarbniece. Arī šobrīd viņai pamazām topot atkal jauns cimdu pāris. Izstādē apskatāmi desmit cimdu pāri. Tiem, kas gadiem ilgi glabā cimdus kā senu relikviju un baidās, ka tos nesabojā kodes, Aina iesaka izmantot ne visai tīkami smaržojošās ģerānijas lapas. Adot viņa pārdomājot visu savas dzīves gājumu. Vasarā adīt esot vieglāk, jo ir vairāk gaismas. Agrāk, izmantojot dabas materiālus, krāsojusi arī dziju, iegūstot dažādus toņus. “Ja vien varētu saskaitīt, cik cimdu pāru mūžā noadīts, būtu liels skaitlis,” piebilst Aina.
