Valsts un pašvaldības vadītāju cīņa pret lielāko tautas netikumu – alkohola lietošanu – ieguvusi vēl neredzētus apmērus.
Valsts un pašvaldības vadītāju cīņa pret lielāko tautas netikumu – alkohola lietošanu – ieguvusi vēl neredzētus apmērus. Grādīgo dzērienu ietekme sabiedrībā ir liela, jo daļa iedzīvotāju nemāk atpūsties vai izklaidēties bez alkohola. Pirmais trieciens alkohola biznesam bija tirdzniecības aizliegums no pulksten 22.00 līdz 7.00. Tādēļ diennakts veikalu skaits samazinājies, naktī iedzīvotājiem ir liegts iegādāties arī maizi vai desu. Ir veikali, kas labprāt piedāvā iegādāties grādīgo arī pēc 22.00. Klientu šādiem uzņēmumiem netrūkst, turklāt klientūra nav tikai rūdīti alkoholiķi. “Alkohola aprites likums” ir atstājis labvēlīgu ietekmi uz nelegālām alkohola tirdzniecības vietām. Tā saukto “točku” īpašnieki var labi nopelnīt. Par šādu darbību pārkāpējiem piemēro naudas sodu un mantas konfiskāciju, bet sankcijas varēja būt bargākas. Periodiski kādā muitas punktā vai nelegālā šņabja ražotnē konfiscē nelegālo preci, bet tie ir atsevišķi gadījumi, kas neatstāj nekādu iespaidu uz kopējo ainu. Arī vietējās institūcijas, kurām jācīnās pret šo parādību, to nedara. Ikviens mazpilsētā zina vismaz vienu “točku”, arī vietējie policisti, bet viss ir pa vecam. Vai tiešām jāgaida specdienestu vai valdības iejaukšanās šajā jautājumā. Aktuāls jautājums ir par alkohola lietošanu sabiedriskās vietās. Piekrītu, ka nav pieklājīgi atrasties sabiedriskā vietā ar attaisītu degvīna pudeli, bet domāju, ka alus un vieglo alkoholisko kokteiļu lietošanu šādai prasībai nevajadzētu ierobežot. Ir diezgan daudz tādu cilvēku, kas mīl baudīt alu diezgan lielos daudzumos un viņus no dzeršanas aizliegums neatturēs. Piedzerties var arī mājās un tad iziet uz ielas, lai bojātu sabiedrības tēlu vai kaut ko citu. Tas, ka alkohola lietošanu apkaros pilsētas centrā, nenozīmē, ka to spēs kontrolēt nomalēs. Es saprotu valsts vadītāju un dažu pilsētu tēvu vēlmi parādīt savu valsti vai pilsētu eiropisku un kulturālu, bet sabiedrība tam nav gatava. Savulaik tika uzsvērts, ka alus ir pārtikas produkts, tagad attieksme ir mainījusies. Saeimā pieņemts “Preču un pakalpojumu loteriju likums”, kas ar 2004.gada 1.janvāri aizliegs alus loterijas – tādas, kurās, lai kaut ko laimētu, jāpērk alus vai par kaut kā iegādi var iegūt alu. Uzskatu, ka alus lielāku patēriņu veicina loterijas, kur zem korķa paslēpusies vēl viena pudele, bet ne tās, kurās var iegūt auto vai citas mazākas balvas. Jāpiekrīt, ka alus ražotāji pēdējā laikā ir ļoti aizrāvušies ar šādiem pasākumiem. Atzinīgi varu novērtēt iekšlietu ministra Māra Gulbja inscenētos ceļu policijas reidus uz Latvijas autoceļiem, tvarstot iereibušus autovadītājus. Pozitīvas pārmaiņas ir akcijas laikā, bet tas neturpināsies mūžīgi. Braukšana dzērumā ir noturīga tradīcija daudzu autovadītāju praksē. Salīdzinot ar sodiem nelegālā alkohola tirgoņiem, iereibušos autovadītājus tomēr soda bargāk.
