Pašsaprotamu iemeslu pēc vispatīkamāk atcerēties ir skaistos jaunības gadus – tad „gan zāle bija zaļāka”, gan dzīve šķita daudz vieglāka. Domāju, ka par saviem tālaika piedzīvojumiem katrs varētu uzrakstīt kādu jautru stāstu, par kuru gan pašam gribas pasmaidīt, gan arī citus uzjautrināt.
Gadus četrdesmit senu pagātni mūsu jaunā paaudze reizēm dēvē par pagājušā gadsimta vēsturi, lai gan tieši šajā laikā auguši, skolā gājuši, mīlējuši un darba gaitas uzsākuši viņu vecāki. Un – ļaujiet tik viņiem stāstīt! Varu droši apsolīt – tur noteikti būs ko paklausīties!
Arī Pēterim par šo laiku ir pāris stāsti, kuru ikdienišķais sākums nebūt neliecina, ka viss notiks tāpat kā vienmēr, jo paši labi zinām – dzīvē viss kādreiz notiek pirmoreiz…
Tāpat kā vairums tālaika Rīgas jauniešu, arī Pēteris ar Mārīti visbiežāk satikās vakaros pēc darba. Kā nekā – darbdienu taču ir gandrīz trīsreiz vairāk kā brīvdienu.
Pabeidzis darbu vagonu depo, kombinezonu pa roku galam iemetis skapītī, viņš pusskriešus steidzās uz tramvaju, lai tikai ātrāk satiktu viņu – savu mīļoto meiteni. Tad, rokās sadevušies, viņi laimīgi klīda pa Vecrīgas ieliņām, laiku pa laikam piesēda parkā uz soliņa. Kafejnīcās tolaik iekļūt bija visai problemātiski. Pie durvīm stāvēja šveicars un visvareni kā Dievs regulēja kārtību pie ieejas. Reizēm gan izdevās iespēt nostāties rindas sākumā pie „Zilā putna”, un tad nelielas kopīgas vakariņas bija garantētas. Tiesa, pārāk bieži tādas karaliskas izpriecas nevarēja atļauties, jo – cik nu tolaik tikko arodskolu beigušiem censoņiem tā aldziņa bija liela…
Laiku pa laikam abi devušies arī uz kinoteātri. Darbdienu vakaros biļetes parasti pirktas uz pēdējo seansu, un, protams – pēdējā rindā. Visiem, kas jaunībā gājuši, un arī tiem, kuri mūsdienās iet uz kino ar savu iecerēto, zināms, ka tieši pēdējās rindas visos laikos ir un paliek pašas iecienītākās. Tikai tur var netraucēti aplikt meitenei roku ap pleciem, tikai tur meitene, neviena skaļi neapsaukta, var pieglausties puiša plecam. Aizkustinošākos filmas brīžos tur var arī netraucēti paraudāt un, protams, saskūpstīties.
Kādā no šādiem vakariem, kad Pēteris ar Mārīti atkal satikušies pēc darba, vēl nevakariņojuši un tātad – izsalkuši, pirms steigties uz kino, abi ieskrējuši pārtikas veikalā. Pārdomām laika bijis maz, tāpēc izvēlējušies pirmo, kas šķitis iekārojams – cīsiņi! Pārdevējas rokās mazo desiņu virtene izskatījusies tik kārdinoša, ka mutē sakrājušās siekalas. Un kā gan ne! Savulaik iecienīts, bet nu kādu laiku abiem neēsts gardums! Šajā gadījumā – slepeniem kumosiem kinoteātra pēdējā rindā – ērti sadalāmi un veikli apēdami, un galvenais – gana sātīgi. Līdz filmas beigām izsalkums noteikti būs apmānīts.
Iekārtojušies savās vietās pēdējā rindā, kā pieklājas, rāmi, neizrādot savu izsalkumu, abi noskatījušies kinožurnālu un sagaidījuši iedegamies gaismu. Kad pēdējie skauģi, kas varētu pretendēt uz cīsiņiem, jau bija ieņēmuši savas vietas, Pēteris neuzkrītoši izvilcis no kabatas papīra tūtu ar cīsiņiem un centies to pēc iespējas klusāk atlocīt. Filmas titrus viņš, protams, neredzējis, jo visa uzmanība bijusi koncentrēta uz čaukstošo tūtu.
Beigu beigās, uzmanīgi ieslidinot roku tūtas saņurcītajā augšgalā, ar pirkstu galiem izdevies sataustīt arī pašus cīsiņus. Nu tikpat veikls kampiens un – virtenes gals jau laukā no tūtas.
Pirmajam izsalkumam katram pietiktu ar diviem cīsiņiem, – spriedis Pēteris un ar veiklu rokas kustību mēģinājis atdalīt pirmo pārīti no pārējo virtenes. Bet – straujais rāviens nedevis gaidīto rezultātu. Cīsiņi joprojām turējušies cieši viens pie otra…
Ar acs kaktiņu viņš manījis, ka arī Mārīte kļūst nepacietīga, gaidot savu mielasta daļu. Ik pa brīdim iešķībi palūkodamās uz blakussēdētāju, viņa laikam jau centusies saprast, ko tas kavalieris tur tik ilgi čammājas?
„Hm, interesanti, ar ko tā virtene tik pamatīgi sašņorēta…” Pēteris pie sevis nodomājis. Būdams stiprs jauneklis ar spēcīgām rokām, viņš virteni parāvis vēlreiz. Nu tā atsperīgi sarāvusies un -pārtrūkusi. Pirmo porciju pasniedzis Mārītei, nu jau ar zinātāja prasmi viņš no virtenes gala arī sev noplucinājis pāris kumosus.
Noslēpis tūtu azotē, ērtāk iekārtojies krēslā, Pēteris ar padarīta darba sajūtu atviegloti pievērsies ekrānam. Labsajūtā iekodies ilgi kārotajā gardumā, viņš – palicis vaļēju muti… „Tas cīsiņš taču nav ēdams! Tikpat sīksts un ietiepīgs kā pati virtene!”
Jeb – varbūt kaut kas lēcies ar Pētera zobiem?… Nu, nekādi nevar nokost ne pašu mazāko gabaliņu!
Viņš paslepus palūkojies uz Mārīti. Hm, izrādās arī viņai nesokas daudz ko labāk… Kaut ko viļā pa muti un nemaz neizskatās apmierināta. Laikam jau tie cīsiņi patiešām nav ēdami…
Tikai vēlreiz iekožoties cīsiņā, šoreiz jau daudz niknāk, Pēteris sapratis, kas viņam traucē! Cīsiņam apkārt celofāna iepakojums! Kamēr viņš melnās miesās rāvies pa depo, tikmēr pārtikas ražošanas tehnoloģijas pavisam nemanāmi attīstījušās līdz jaunām iepakojuma formām! Ai, kā gan viņš to uzreiz nebija sapratis! Par tādu muļķību Mārītei nemaz nedrīkst atzīties. Kauns pa visu ģīmi!
Aizkosto cīsiņu nemanāmi noslēpis kabatā, Pēteris centies pievērsties filmai, jo uz Mārītes pusi skatīties bijis neērti. Ko tajā pašā laikā darījusi draudzene, viņš nemanījis, jo piesarkušiem vaigiem tēlojis, ka ļoti ieinteresēti seko līdzi notikumiem uz ekrāna.
Pēc filmas, pavadot Mārīti uz mājām, abi gājuši klusēdami. Ne sarunas par filmu, ne par aizvadīto vai nākamo dienu, un pats galvenais – ne vārda par pārpratumu ar cīsiņiem. Laikam jau abiem bijis kauns atzīties, ka bijuši tik neattapīgi.
Bet cīsiņu paka tā arī palikusi kinoteātrī. Atliek cerēt, ka tas, kurš šo pirkumu atrada, zināja, ko ar to darīt.
