Ar Uno, Lauru, Jāni, Martu un mazo Annu Emīliju Anžēm “Dzirkstele” tiekas pilsētas dzīvoklī. Šeit viņi dzīvo, dodas savās ikdienas gaitās, bet viņu atpūtas un arī spēka avots ir lauku mājas Lejasciema pagastā.
Laura atklāj, ka ikdienas steigā visai ģimenei sanākt kopā izdodas reti – katram ir savi darbi, nodarbes, intereses, taču brīvdienas viņi cenšas pavadīt kopā laukos. “Vecākajiem bērniem šobrīd, protams, ir arī citas intereses, viņi brīvdienās apmeklē dažādus pasākumus, bet, kad ir iespēja, pievienojas mums,” stāsta Laura. “Mūsu lauku mājas ir dziļā nostūrī, kur ir pilnīgs klusums un miers, par darbu tur pat negribas domāt,” atzīst Uno. “Mums ir klusa doma, ka kādreiz varbūt mēs varētu pavisam pārvākties uz dzīvi tur, bet pagaidām šis īpašums ir kā neliels kalnu namiņš, kur varam atpūsties,” piebilst Laura.
Tieši viņu mīļajos laukos Laura un Uno savulaik nolēmuši savu dzīvi veltīt viens otram. “Mēs iepazināmies 1988.gadā studentu dziesmu svētkos Viļņā. Es atbraucu no Daugavpils, Uno – no Jelgavas, kur tolaik katrs mācījāmies, un satikāmies Viļņā. Tur aizvadījām ļoti jaukus svētkus, bet tad atkal katrs atgriezāmies savā vietā,” atceras Laura. Nākamā viņu tikšanās notika vilcienā. “Laura no Alūksnes bija atbraukusi uz Gulbeni, lai brauktu tālāk uz Daugavpili, es savukārt braucu uz Jelgavu,” stāsta Uno. “Iekāpu vagonā, bet tas bija pilns. Tālāk manīju tikai vienu brīvu vietu – turp arī devos. Vieta tiešām bija brīva, bet blakus bija nolikta soma. Apsēdos, pacēlu acis un tur nāca Uno. Tā mēs kopš tā laika arī esam kopā. Nu jau ir 20 gadi un trīs mēneši, kopš esam precējušies,” stāsta Laura. Viņa arī piebilst, ka kādā reizē, braucot no augstskolas mājās un izkāpjot Gulbenē, lai dotos gaidīt bānīti uz Alūksni, nodomājusi – cik labi būtu, ja vairs nebūtu nekur tālāk jābrauc. Tas laikam bijis liktenīgi.
Vajadzīgs arī trešais bērns
Laura pabeidza studijas, un tad, divus gadus pēc kāzām, dzima viņu vecākais dēls Jānis. Vēl pēc trim gadiem ģimenē pieteicās arī Marta. Tagad viņi visi priecājas arī par mazo Annu, kurai šogad jau būs 4 gadiņi. “Mūsu ģimene ir ar pozitīvu bilanci. Mums neviens neko nevar pārmest. Manuprāt, nevar novelt vainu uz iespējām vai naudas lietām, vajag tikai gribēt. Es ļoti vēlējos trešo bērniņu. Un šobrīd es varu teikt – Anna ir mūsu vienojošais elements. Vecākie bērni ir lieli, mums katram ir savs darbs. Ja Annas nebūtu, mums, iespējams, nebūtu kaut kā tāda, kas tā īsti satur kopā mūsu ģimeni,” atzīst Uno. “Tobrīd bija treknie gadi, pavērās dažādas iespējas, bet acīmredzot kaut kas lika saprast, ka mums ir vajadzīgs vēl viens bērns,” saka Laura.
“Dzīvē reizēm pienāk brīži, kad uz visu sāc skatīties citādāk. Jo īpaši tas ir tad, ja kādam gadās saslimt. Tad saproti, ka ne jau nauda palīdzēs, palīdzēs vien tuvākie cilvēki, ģimene. Draugi arī būs tikai tad, kad tev ir forši, kad var kopā atpūsties, bet ģimene būs kopā vienmēr,” ir pārliecināts Uno. Laura piebilst, ka tieši tādos brīžos saproti, ka ģimene pati par sevi ir vislielākā vērtība. “Mēs ģimenē esam gatavi cits par citu krist un celties. Ikdienā varbūt šķiet, ka tie ir skaļi vārdi, bet tas vairāk attiecas uz grūtiem brīžiem,” uzsver Uno. “Man tiešām patīk, ka mūsu ģimene prot mobilizēties tad, kad to patiešām ļoti vajag,” piebilst Laura.
Cits citam pieslīpējas
Laura un Uno lepojas, ka lielie bērni ir ļoti patstāvīgi. “Viņi jau ir lieli un pieradina mūs pie tā. Varbūt reizēm ir nedaudz skarbi, kad viņi pasaka, ka tā ir viņu privātā dzīve un lai mēs nejaucamies, un mums, vecākiem, tas ir jāsaprot, lai gan ir ļoti grūti. Bet es priecājos, ka kaut cik mēs tomēr viņiem vēl esam vajadzīgi un viņi paši to atzīst,” saka Laura. Uno atklāj, ka viņu ģimenē tiek mēģināts ieturēt disciplīnu un ievērot noteikumus. Vecāki uzskata, ka viņiem ir jāzina par bērnu gaitām, jo viņiem tad ir drošības sajūta. Laura un Uno atklāj, ka viņu bērni vasarā daudz strādā. Savukārt, lai to kompensētu, katru vasaru viņi ar savu automašīnu dodas ceļojumos. Ceļošana ir kopīga ģimenes izklaide, un būts ir daudz kur.
Marta atzīst, ka viņiem ir labi vecāki. “Dažreiz viņi, protams, nesaprot, ka tagad ir citi laiki un citas iespējas, bet tomēr cenšas augt mums līdzi, cenšas izprast mūs. Vecāki mums ir prasīgi, bet arī saprotoši. Viņi dara visu mūsu labā,” saka Marta. Jānis piebilst, ka vecāki ir daudz mainījušies un tagad viņus daudz vairāk izprot. No vecākiem viņš ir mācījies, ka dzīvē visu var sasniegt ar lielu darbu. Laura piebilst, ka viņi visi ģimenē mācās cits no cita. “Esmu sapratusi, ka pareizs ir teiciens – nav jāskatās citam uz citu, bet jāskatās vienā virzienā. To laikam sauc par pieslīpēšanos. Es domāju, ka mēs esam ļoti mainījušies, dzīvojot kopā, citādi jau laikam nevar.”
Svētki ar īpašām tradīcijām
Ģimenē tētis Uno ir tas, kurš cenšas izplānot un arī realizēt visus lielos darbus. Viņiem ir lauku saimniecība, Uno pats tur visu ir izprojektējis, izdomājis, viņi jau daudzus gadus stāda mežus. Pērn viņi, piemēram, deviņos hektāros iestādīja 18 000 stādu. “Uno ir ideju ģenerators. Man ir tā laime un priekšrocības justies ļoti droši. Protams, man ir jāpiekrīt viņa idejām, jāatbalsta, lai varbūt reizēm kāds darbs nav pats patīkamākais, bet man patīk šī drošības sajūta – es jūtos labi un labprāt visā iesaistos,” atzīst Laura.
Ar lauku mājām ir saistītas arī visas skaistās un patiesās Anžu ģimenes tradīcijas. Tur ik gadu tiek svinēta Jāņu diena – Jāņa vārdadiena. Katru gadu uz ugunskura tiek vārīta zupa, Jānis vienmēr aizdedzina lielo ugunskuru un visi dzied līgodziesmas. Allaž uz svētkiem ierodas arī negaidīti ciemiņi un ikviens, kurš turp kaut reizi ir aizbraucis, brauc arī citreiz. Skaista tradīcija ir arī bērnu teātra izrādes. “Ir bijusi iestudēta “Māsa Kerija”, vairākkārt “Skroderdienas Silmačos”. Ir gan tērpi, gan dziesmas, pat biļetes. Tas ir tiešām apbrīnojami!” atzīst Laura. Viņa atklāj, ka jau kādu laiku cenšas ievērot senās latviskās tradīcijas, piemēram, 22.jūnijā viņi mazgājas rīta rasā. Laura ar Martu cenšas arī salasīt trejdeviņas zālītes, no kurām ziemā var savārīt garšīgu un veselīgu tēju. Arī Lieldienas un Ziemassvētki tiek svinēti laukos. Ziemassvētkos šogad viņi mājās pārnesa pašu iesēto un izaudzēto egli. Tai bija tikpat gadu, cik Martai. Anžu ģimenei lauki ir vieta, kur viņi smeļas spēku, tā ir viņu svētnīca, viņu paradīze. Uno atklāj, ka viņa baznīca ir dabā. “Es uzskatu, ka visas taisnības un likumsakarības ir atrodamas mums apkārt, dabā,” ir pārliecināts Uno.
vizītkarte
Uno Anže – “Citrus Solutions” optisko kabeļu celtniecības grupas vadītājs.
Laura – Gulbenes novada Valsts ģimnāzijas mūzikas skolotāja, kora “Silver” vadītāja.
Marta Katrīna – Gulbenes novada Valsts ģimnāzijas
9.klases skolniece, dejo “Rūsiņā”, dzied korī “Silver”.
Anna Emīlija – Gulbenes
1. pirmsskolas izglītības iestādes audzēkne, dzied mammas vadītajā bērnu vokālajā studijā “Puķuzirņi”.
Jānis – Gulbenes novada Valsts ģimnāzijas 12.klases skolnieks, dejo “Rūsiņā”, piedalījās konkursā “Mis un Misters Gulbene 2010” un ieguva “Vice Mistera” titulu.
Ar Anžu ģimeni kopā jau devīto gadu dzīvo Krievu –
Eiropas laikas sunīte Rika.
