Jaungulbeniete Ilva Šimone, kuru daudzi ir iepazinuši kā dzejnieci un arī dziesmu tekstu autori, jau trešo gadu nodarbojas ar trauku apgleznošanu. “Es to nedaru ne naudas, ne slavas dēļ, bet gan tāpēc, ka man ir ko teikt un ko dot no savas sirds citiem. Un, ja tas, ko daru, emocionāli uzrunā citus, sagādā prieku citiem un šķiet kaut kas tuvs un jauks – tad ir tā vērts,” par sevi saka Ilva.
Trauku apgleznošanas process sācies pavisam netīšām. 2010.gadā Ilva palikusi bez darba, un kaut kā bija jāaizpilda savs brīvais laiks.
“Man ir meitiņa. Izdomāju viņai uzzīmēt viņas iemīļoto biti uz šķīvja. Ievietoju fotogrāfiju portāla “draugiem.lv” galerijā un saņēmu piedāvājumu apgleznot šķīvi kāzām. Tā tas viss sākās un turpinās. Top jauni darbi, jauni zīmējumi. Tā kā ar to nodarbojos jau trešo gadu, varu droši teikt – esmu kļuvusi par veiksmīgu uzņēmēju un daru to, kas pašai ļoti patīk,” saka Ilva, kura apgleznošanu nekur nav mācījusies, skolā – tikai zīmēšanas stundās. Jau tad tās bijušas vienas no mīļākajām stundām. “Zīmēšana nomierina, palīdz sakārtot domas un prasa lielu pacietību, taču pavisam noteikti – sniedz emocionālu gandarījumu. Top skaisti, praktiski, mīļi darbi skaistiem, īpašiem svētkiem. Visu, ko daru, daru no sirds un ar vislielāko rūpību. Kad redzu, ka citi to novērtē un teic labus vārdus, tas dod motivāciju turpināt,” atzīst Ilva.
Viņa stāsta, ka iedvesmu zīmējumiem smeļas internetā. Vispirms tiek vilktas kontūras, pēc tam aizpildīti krāsu laukumi. Paiet laiks, kamēr tas viss nožūst, un tad trauki tiek likti karsēties cepeškrāsnī uz pusstundu. Kad tie izkarsēti, jāuzgaida, līdz atdziest. Tad jānomazgā un jānofotografē sev par prieku.
Ilvai patīk viss latviskais. Arī senlietas. Viņai ir pašai sava kolekcija, kuru pagaidām tur noslēpumā, un plašākai publikai tā vēl nav pieejama. “Taču varbūt kādu dienu tas notiks un es piepildīšu vēl vienu savu sapni – domu par senlietu muzeju. Līdz idejas īstenošanai pietrūkst tik vien kā telpas, kur goda vietā mājīgi izvietot šīs lietas.”
Ilva ir ļoti aktīva un radoša. Viņa apmeklē dažādus kultūras pasākumus, lasa grāmatas, mācās tūrisma jomā, piedalās dažādos kursos, strādā, sien bumbuļsedziņas no vilnas dzijas, apgūst pirmos soļus ģitārspēlē un raksta ne tikai dzeju un dziesmu tekstus, bet arī atziņas. Kādas? “Vērtīga nav naudas nominālā vērtība, bet gan tas, kā tā tiek izlietota! Vērtīgs pielietojums dod tai vērtību, nevis skaitlis, kas uz tās!’’ vai arī “Preces vērtība un cena nav viens un tas pats.’’
Viņa cer kādu dienu atrast vairāk laika un sarakstīt savu pasaku grāmatu bērniem vai kādu romānu. “Galu galā – nekas nav neiespējams!” atzīst Ilva.
