Trešdaļu mūža – 15 gadus – Inese Pērkone strādā Lizuma bāriņtiesā un ir tās priekšsēdētāja. Pēc izglītības viņa ir filoloģe. Precējusies. Savu darbu uzskata par grūtu, bet interesantu, un joprojām redz nesasniegtus mērķus, uz kuriem tiekties.
– Laika gaitā ir noticis tā, ka sabiedrība arvien mazāk saprot, ar ko īsti nodarbojas bāriņtiesas!
– Lai pasargātu bērnu un ģimeni, pamazām visa sabiedrība kopumā ir kļuvusi izglītotāka. Risinām ļoti dažādas problēmsituācijas! Katrā konkrētajā gadījumā ir savs dzīves stāsts. Palīdzot cilvēku dzīvēm, likteņiem risināties tā, lai labāk būtu bērniem. Tagad mēs vairs riska ģimenēs necenšamies uzreiz izņemt bērnus, kā tas notika agrāk. Tāpēc, ka nekur citur pasaulē neviens nevar bērnam aizvietot īstos vecākus, tuviniekus! Kopā ar sociālajiem darbiniekiem mēģinām lielākas pūles veltīt preventīvajam darbam, nepieļaujot, ka viss samilzt tik tālu, ka bērns ir jāizņem no ģimenes. Ar 2007.gadu, kad spēkā stājās jaunais Bāriņtiesu likums, tika skaidri nodalītas bāriņtiesas darba jomas. Tajā skaitā tiesā pārstāvam bērnu intereses, ja nav vecāku, kuri to dara. Tādā situācijā bāriņtiesa ir bērna advokāts. Pārraudzība pār bērnu mantu, ja kāds no vecākiem ir gājis bojā, miris – arī tas ir bāriņtiesas darbs. Ir jāaizstāv bērna intereses, lai netiktu izsaimniekots tas, ko mantojis bērns. Ir gadījies, ka skaitām govis, kazas, pārbaudām būvdarbu un mežizstrādes tāmes, gādājam, lai nauda tiek noguldīta uz bērna vārda un tiek izlietota viņa vajadzībām.
– Tas ir darbs, kas prasa universālu pieeju!
– No visa pa „gabaliņam”! Ir jāmāk sadalīt uzmanība un darba pienākumi tā, lai visu varētu paveikt. Bāriņtiesu darbiniekiem ir jābūt labiem psihologiem. Tajā pašā laikā mēs darbā nedrīkstam aizmirst par zināmu stingrību. Taču nekas neizdosies, ja pazaudēsim sirsnību attieksmē pret cilvēkiem. Un vēl, protams, ir jā-
saprot katras konkrētās problēmas būtība. Nevar strādāt tikai ar jūtām vai tikai ar prātu. Visam apakšā mūsu darbā ir juridiskais pamatojums. 15 gadu laikā ir piedzīvoti arī smagi gadījumi. Tomēr izraudāties drīkstu tikai savās mājās.
– Kāpēc ģimenēs sākas un nebeidzas problēmas ar bērniem?
– Cilvēki bieži vien apjūk, kad sākas sarežģījumi. Tie gadās arī materiāli labi situētiem vecākiem. Tieši tāpēc, ka ir jādomā par eksistences nodrošināšanu, pietrūkst laika bērniem! Zūd emocionālā saikne. Vēl viena tendence – bērni manto savu vecāku problēmas. Sieviete, kuras mammai savulaik tikusi atņemta vecāku vara, visticamāk, savā dzīvē arī var nonākt tādā pašā strupceļā. Ir skaidrs, ka tur, kur bērnam nav ģimeniskas vides, viņa attīstība tiek traucēta. Tad ir tā, ka ar laiku bērniem tuvāka kļūst iela, vienaudžu kompānijas, jo ir sajūta, ka tur ir lielāka sapratne nekā mājās. Vēl krasi ir palielinājies to vecāku skaits, kuri nemāk risināt savu savstarpēju attiecību krīzes situācijas. Vecāki šķiras un cīnās par tiesībām paturēt pie sevis bērnus! Notiek daudz šādu tiesas procesu, uz kuriem vecāki nāk, līdzi ņemot advokātus, lai uzvarētu cīņā par bērnu, parādītu otram savu varu. Labi, ja bērns šādā situācijā spēj pamatot savu viedokli, pie kura no vecākiem gribētu palikt. Taču skaidrs, ka mazajā sirsniņā valda apjukums un žēlums gan pret mammu, gan pret tēti. Bērns arī baidās aizvainot kādu no viņiem. Gadās, ka tā arī notiek, ja dēls vai meita pasaka skaidri un gaiši, vai dzīvos pie mammas vai pie tēta. Atstumtais vecāks reizēm automātiski iegūst nepatiku pret savu bērnu. Dīvaini, ka pieaugušie nesaprot, ka bērnu ir padarījuši tikai par instrumentu, šķeļoties viņu privātajai dzīvei. Bērni ir vislielākie cietēji šajās situācijās. Sevišķi tad, ja, vecākiem šķiroties, viņiem zūd savstarpējā cieņa vienam pret otru.
– Ko darīt, ja tāda vai citāda iemesla dēļ bērns nevar palikt ģimenē?
– Ir iespējami vairāki pagaidu varianti. Ja steidzami bērns ir jānogādā drošībā, līdz šim bieži vispirms vedām uz Gulbenes slimnīcu, lai mediķi novērtētu, kāds ir bērna veselības stāvoklis. Kā šajā ziņā būs turpmāk, nav īsti skaidrības. Agrāk arī nepilngadīgos, kuri salietojušies apreibinošas vielas, kopā ar policiju vedām uz slimnīcu. Bērnus no 1,5 līdz 12 gadiem varam ievietot patversmē, kas izveidota Litenē. Taču tā diemžēl ir īslaicīgas ievietošanas iestāde, ne ilgāk kā uz trīs mēnešiem. Pusaudži šajā patversmē nevar atrasties. Tas mūsu novadam ir liels mīnuss. Pārsvarā pa šiem trīs mēnešiem bērniem vispirms meklējam aizbildni no tuvāko radinieku vidus, ja tas neizdodas, meklējam audžuģimeni. Prakse ir tāda: ja saprotam, ka bērnam labāk ir atrasties pēc iespējas tālāk no īstajiem vecākiem, ievietojam viņu audžuģimenē, kura dzīvo kādā citā Latvijas novadā. Tomēr ne vienmēr bērns iedzīvojas audžuģimenē. Tad atliek vēl valsts iestādes, kurās arī varam ievietot bērnus, bet pašvaldībai tas izmaksā ļoti dārgi – aptuveni 360 latus mēnesī par vienu bērnu. Ja no vienas ģimenes ir jāizņem uzreiz pieci bērni un jāievieto vienviet, šī pašvaldības tēriņu summa ir iespaidīga. Taču naudas ir tikai tik, cik ir. Turklāt lielākā problēma ir bērnus atgriezt mājās pie vecākiem. Pa šo laiku, kamēr bērnu nav ģimenē, ir jāiegulda liels darbs, strādājot ar vecākiem, motivējot viņus, mācot prasmes, ārstējot no alkohola atkarības, citādi nekas nemainīsies! Tāpēc jau kādu laiku diskutējam, ka novadā ir ļoti nepieciešama Ģimenes atbalsta centra izveide. Tam varētu atrast vietu un kadrus! Šādā centrā ilgtermiņā ne tikai bērni, bet arī, piemēram, vecāki varētu saņemt nepieciešamo atbalstu bērnu aprūpē un audzināšanā, lai pēc tam šos pienākumus labāk varētu veikt patstāvīgi. Saprotu, ka ģimenes atbalsta centrs netaps uzreiz, tam ir vajadzīgs laiks. Ir vēl viena ideja – par atbalsta personām. Tie būtu apmācīti cilvēki, kuri darbotos sociālā dienesta pakļautībā un būtu piesaistīti ģimenēm, kurām ir problēmas. Un tas viss ir vērsts tikai uz to, lai palīdzētu bērniem augt normālos apstākļos. Mums nav mērķa izņemt šos bērnus no ģimenēm.
– Bērns nevar augt no problēmām izolētā vidē…
– Katram sava mamma un savs tētis ir labākie pasaulē. Pieticīgos sadzīves apstākļos nereti uzaug intelektuāli attīstītākie cilvēki. Nav tā, ka cilvēki nevēlas, lai viņiem palīdz tikt galā ar problēmām. Vēlas! Paši nāk un lūdz palīdzību. Ļoti priecātos, ja pagastos varētu no malas piesaistīt kādu psihologu, ne tikai skolā pieejamos, kurš pie mums atbrauktu biežāk. Citam varbūt palīdz iesaistīšanās kādā kristiešu draudzē, nevalstiskā organizācijā. Vēl citā gadījumā efekts ir šoka terapijai, kad bērni uz laiku tomēr tiek izņemti no ģimenes. Tas liek saņemties, mainīties. Tomēr palieku pie tā, ka novadā mums vajag plašāku savu piedāvāto pakalpojumu paketi. Lai ir pilnveide, attīstība. Kāpēc Smiltenē ir, kāpēc Madonā spēj? Ar ko mēs esam sliktāki? Protams, bāriņtiesa nav pelnoša organizācija, taču vai galvenais ieguvums ir nauda? Varbūt lielākais ieguvums ir ģimenes vērtības, garīgums, pozitīvs skatījums uz dzīvi!
– Vai jūtat arī problēmas saistībā ar bērniem, kuri no Latvijas tiek paņemti līdzi uz ārzemēm?
– Divi tādi gadījumi ir bijuši arī manā darba praksē. Abos gadījumos bērni jau vairākus gadus dzīvo Īrijā. Vienā gadījumā puisim bija pusaudža vecuma krīze, viņš kavēja skolu. Aizbildne atveda zēnu atpakaļ uz Latviju un skaidri un gaiši pateica, ka vairāk netiek galā ar viņu. Tas iedarbojās kā šoka terapija, jo puisis ieraudzīja, cik salīdzinoši smagi dzīves apstākļi viņu gaida Latvijā, kur jaunajam cilvēkam nav neviena radinieka, kurš vēlētos uzņemties atbildību par viņu. Rezultātā šis zēns kopā ar aizbildni aizbrauca atpakaļ uz Īriju. Sarunā ar aizbildni pārliecinājos, ka ir pozitīvas izmaiņas puiša uzvedībā. Savukārt kādā citā gadījumā meitene, kuru līdzi uz Īriju bija paņēmusi mammas māsa, darīja visu iespējamo, lai pēc iespējas ātrāk atgrieztos Latvijā, jo viņai nepatika zināma stingrība, ko audzināšanā ģimenē juta pret sevi. Situācija samilza pat tik tālu, ka meitene par savu aizbildni vēlējās sūdzēties policijai. Ja tā būtu noticis, tad rezultātā sieviete tiktu apcietināta. Piebildīšu, ka Īrijā bērnu tiesību aizstāvībā institūcijās tiek izmantotas daudz radikālākas darba formas.
