Liekas, ka šobrīd Latvijā nav nekā svarīgāka par Dziesmu un Deju svētkiem, kad mazā valstiņa sev un pasaulei apliecina sevi, izdziedot un izdejojot savu dvēseli. Jā, mēs esam maza
valsts, maza tauta un mūsu paliek arvien mazāk. Bet tad, kad katra balss saplūst lielajā kopkorī un deju soļi izrit bezgala garā tautiskā jostā, tad mēs jūtamies vareni. Tad mūs pamana ne tikai kaimiņos, bet tālu plašajā pasaulē. Tas saviļņo, tas ir skaisti! Saka, ka skaistums uzvar pasauli, bet… Varētu būt vēl skaistāk, ja vien spētu noturēt savu tautu šajā skaistajā un zaļajā valstiņā. Valdība priecājas, ka esam jau uz zaļa zara, bet mums Latvijas nomalēs tā gan nešķiet. Vienmēr niknums māc, kad valdības vīri sēdēs skalda matus, piemēram, pielikt pensionāram tos dažus santīmus pie pensijas vai ne; pazemināt ienākuma vai kādu citu nodokli vai ne? Vai tie, kas mēnesī algās saņem tūkstošus, kādreiz sapratīs tos, kas valsts provincē kaujas ar nabadzību? Kā tas nāk, ka valsts galvgalis nedomā par to, kā noturēt tautu savā etniskajā dzimtenē? Jā, tos pašus, kas šobrīd Rīgā dzied un dejo, pūš ragos un spēlē teātri, mīca mālu un kaļ naglas, auž seģenes un ada cimdus, nevis vicina karogus, izbļauj niknus saukļus un taisa valstī apvērsumu, kā tas pašlaik notiek Ēģiptē. Prognozē, ka Latvijā drīz pietrūkšot labu speciālistu, jo nebūs jaunatnes, kas arodus mācās. Arī demogrāfi ir gaužām drūmi – latviešu tauta izsīkst un kā strauts pamazām aizplūst pasaules okeānā. Ja tā turpināsies, kas pieskandinās un piedimdinās Rīgu nākamajos Lielajos Svētkos?
