Gulbenīt, cēlais putns, mūsu pilsētas ģerbonī – Tu esi īpašs, svarīgs mums!
Mēs apdziedam Tevi par Tavu skaistumu, apņēmību, par Tavām ievām, liepām, Krustalīci, Spārīti… Par jauno paaudzi, lai atgrieztos. Ir prieks, ka esi radījusi un atjaunojusi vienreizējas celtnes, pieminekļus. Un centies atjaunot vēl un vēl… Lai izdodas Tev, cēlā vārdā sauktā!
Mēs mīlam Tevi. Un mīlestība aug augumā… No savas mājas, savas pilsētas un novada šī mīlestība izaudzē visas Tēvzemes mīlestību. Ja nemīlēsim Latviju dienā, kad tik daudz rūpju visapkārt, tad vismaz naktīs saliksim rokas, lūdzot mīlestībā par savu zemi. Un pašreiz – vai ir iespējams nemīlēt mūsu zemītes baltās naktis? – Daba taču ir tik tīra, ja tai pāri nedara cilvēks vai katastrofas.
Pagājušajā naktī vienkārši nevarēju aizmigt. Tik balta, balta nakts sveica aiz loga… Bija vien jāņem papīrs un jāpieraksta izjūtas, kas lauzās no manis ārā, lai uzgleznotu uz papīra tās vārdos. (Tās ir izjūtas no bērnības zemes Stāmerienas pagasta Kalnienā.)
Pieņem, Gulbenīt, manu mīlestības pilno sveicienu Tavā svētku dienā!
Tu manā sirdī dārga turies no brīža, kad tiku kristīta Tavā pirmajā celtajā baznīcā. Toreiz zvani skanēja cēli baznīcas tornī.
Daudz laimes, ilgu mūžu, daiļā Vidzemes meitene!
