“Šajā trakajā pasaulē, kurā dzīvojam, ir daudz vieglāk samaksāt ar kredītkarti nekā pasniegt dāvanu no sirds” ir teikusi Džoena Baēsa.
“Šajā trakajā pasaulē, kurā dzīvojam, ir daudz vieglāk samaksāt ar kredītkarti nekā pasniegt dāvanu no sirds” ir teikusi Džoena Baēsa.
Bieži esmu domājusi , kas šo mūsdienu pasauli padara traku. Kāpēc tik bieži to salīdzinām ar tiem piemēriem, kad likts zobs pret zobu, bet otrs vaigs pliķim netiek pagriezts.
Gudrie saka, ka šis esot katra cilvēka izdzīvošanas un pastāvēšanas laiks. Laiks, kurā jāaizliedz domāt par otru cilvēku. Par viņa pārdzīvojumiem un ciešanām, par viņa sāpēm un prieku. Bet vai šādam laikam ir lemts būt mūžīgi? Manuprāt, šo mūžību mēs varam tikai paši vien saglabāt vai pārtraukt. Taisnība tiem, kas saka, ka paši kaļam savu laimes un veiksmes laivu, kurā slīdēt pa dzīves upi. Cik tā būs izturīga un spēs stāvēt pretim vētrām, atkarīgs no mums. Varam salūzt, pirmā spēcīgā dzīves viļņa sašūpoti, izmesti no laivas, varam nogrimt dzelmē un atkal pacelties, varam laikā uzvilkt glābšanas vesti un palikt viļņa galotnē. Iespēju ir tik daudz, tikai tās visi neizmanto vienādi.
Vienu “nogalina” nežēlīgi un pat nevērīgi pateikts vārds vai teikums. Cilvēks mēģina no tā atbrīvoties, bet pateiktajam jau ir neatgriezeniskas sekas. Tu vari labot situāciju, bet tevi vairs kā agrāk nesadzird. Visi labie vārdi kā akli šautas bultas aizmaldās garām mērķim. Kā izturēties pret sievieti, kas gluži kā uz delnas visiem pasaules vējiem atklāj tavu dzīvi, to ietērpjot aplamību plīvurā. Kā skatīties acīs amatpersonai, ja tā, aizbildinoties ar steigu un aizņemtību, tevī nesaskata cilvēku, bet izturas tā, it kā tu būtu cinis, kam var pārkāpt pāri un aiziet tālāk. Salīdzinājumam iespējams rast daudz piemēru.
Atkal kāds teiks, ka šis ir ne tikai izdzīvošanas, bet arī nerēķināšanās laiks, un pati vien esi vainīga, ja laikā neprati apklusināt, ja nespēji līdzināties neieņemamai klinšu sienai, ja ļāvi kādam sevi nogalināt ar vārdu vai teikumu. Tomēr nav divu vienādu cilvēku, tāpat kā nav identi vienādu koku vai krūmu. Ja viens ir mierā ar kredītkartes bezsirdīgo tehnisko maksājumu, tad otram ir prieks par dāvanu no sirds. Tai nav jābūt taustāmai, bet sajūtamai ar sirdi. Ja mēs viens otram vairāk sniegsim dāvanas no sirds, tad noteikti izturēsim šai trakajā pasaulē. Kredītkarti var pazaudēt, bet dāvanu no sirds – ne.
