Divi, astoņi, desmit, divpadsmit, piecpadsmit, divdesmit… Cik tad vēl? Vai tiešām šis skaitlis turpinās tikai pieaugt…Tik ļoti to negribas, bet tā notiek… Trīsdesmit, četrdesmit, piecdes-mit, piecdesmit divi, piecdesmit četri… Piecdesmit četras dzīvības… Piecdesmit četri nevainīgi cilvēki…Tik daudz mēs esam zaudējuši, pagājušajā nedēļā sagrūstot lielveikalam Rīgā. Prātam neaptverama traģēdija. Tik ļoti negribas ticēt, ka tā ir noticis. Visā valstī deg sveču liesmas… Neizsakāmi nežēlīgi sāp sirds visiem, pilnīgi visiem, arī tiem, kuriem starp šiem piecdesmit četriem cilvēkiem nav tuvinieku un draugu. Tik daudzu dzīves ir izpostītas…Tik daudz bērnu ir palikuši bez vecākiem. Līdzjūtība visiem… Arhibīskaps Jānis Vanags, aizlūdzot par traģēdijas upuriem, lūdza piedošanu Dievam par to, ka Dievs mums devis tādu zemi, kurā nav ne taifūna, ne zemestrīču, bet mēs ar bezatbildīgu attieksmi pret saviem pienākumiem pieļaujam šādas nelaimes un tā radām ciešanas mūsu līdzcilvēkiem. Vai nav patiesi teikts? Diemžēl, bet ir! Es viņam pilnībā piekrītu. Te nav pat ko piebilst. Tā kā mūsu valstī diemžēl pastāv bezatbildība un notiekošās nejēdzības paliek nesodītas (kaut vai saistībā ar ugunsgrēku Rīgas pilī. Vai tad ir noskaidrots vainīgais?), tad cerēsim, ka šoreiz tā nenotiks, ka nebūs tikai atrunas un, atvainojos par izteicienu, nodrāztās frāzes – viss notika pēc normatīviem. Jo kāds taču kļūdījās. Smagi kļūdījās. Citādāk nemaz nevar būt.
