Viens no biežākajiem pašnāvību un to mēģinājumu iemesliem ir depresija, kuras pazīmes ir pastāvīgas skumjas, nemiers un nomākts garastāvoklis, intereses zudums par ierastajām aktivitātēm, nemiers, viegla aizkaitinātība, liels uzbudinājums, bezmiegs.
Viens no biežākajiem pašnāvību un to mēģinājumu iemesliem ir depresija, kuras pazīmes ir pastāvīgas skumjas, nemiers un nomākts garastāvoklis, intereses zudums par ierastajām aktivitātēm, nemiers, viegla aizkaitinātība, liels uzbudinājums, bezmiegs, pesimisms, vainas sajūta un bezcerīgums. Vīrieši 62 procentos gadījumu izvēlas kāršanos, smacēšanos un slīcināšanos, savukārt 50 procentu sieviešu tīši saindējas.
81 procents pašnāvnieku dzīvo ģimenē, no tiem 38 procenti nekur nestrādā. Septiņiem procentiem pašnāvnieku ir augstākā, 33 procentiem pamatskolas un 60 procentiem vidējā izglītība. Lielākais pašnāvnieku skaits ir vecumā no 30 līdz 50 gadiem. Turklāt pašnāvības galvenokārt izdara sestdienās, svētdienās un svētku dienās.
“Pavisam ir kādu desmit depresiju veidu. Klasiski tā izpaužas ar milzīgām skumjām un psihomotorām aizturēm – lēnu domāšanu un rīcību. Depresijas iemesli ir dažādi: atkarība no alkohola, narkotikām, azartspēlēm, sarežģītas ģimenes dzīves situācijas (šķiršanās, konflikts ar dzīvesbiedru, nelaimīga mīlestība), kā arī bezdarbs,” saka psihiatrs Valdis Liepiņš.
Depresija ir ārstējama
“Nosliece uz depresiju ir pārmantojama. Smagākos gadījumos depresija rada halucinācijas un murgus. Bieži draugi un ģimenes cilvēki nezina, ka tā ir depresija, kas nomāc tuvinieku, un nesniedz palīdzību. Arī pats cilvēks neapzinās, ka viņam nepieciešama speciālista palīdzība. Reti kurš depresīvs cilvēks meklē psihiatra palīdzību. Daudzi par uzticības personu izvēlas mācītāju vai priesteri. Jāapzinās, ka depresiju var ārstēt un izārstēt. Grūtāk ir tad, ja depresija ir ieilgusi mēnešiem vai gadiem. Depresijas stāvokli ir grūti atpazīt, tautā cilvēki saka – sāp sirds,” saka V.Liepiņš.
Vīrieši domā nopietnāk
“Ja vīrietis sāk domāt par pašnāvību, tad tas ir nopietnāk. Arī aiziešanas veidi vīriešiem ir nežēlīgāki kā sievietēm – kāršanās, duršana ar asu priekšmetu. Ja vīrietis trīs, četras reizes ir mēģinājis darīt galu, beigās viņš to izdarīs. Sievietēm raksturīgi pašnāvību mēģinājumi. Viņām ir svarīgi ir pašsaglabāšanās (mātes) instinkti, vēlme sevi aizsargāt. Sievietēm raksturīga medikamentu pārdozēšana, bet arī tā noved pie pašnāvības mēģinājuma. Gadās, ka sieviete pēc tā attopas un vēlēšanās dzīvot ir lielāka par vēlēšanos mirt – tas vairāk netiek atkārtots. Pašnāvības izdara arī pusaudžu gados. Meitenes netiek pāri nelaimīgai vai nepiepildītai mīlestībai. Ja jaunietis izdzīvo, viņš uzmanības lokā vairāk nenonāk, jo ar gadiem saprot, ka nodoms bijis bezjēdzīgs,” saka V.Liepiņš.
Pašnāvības notiek no rītiem
“Cilvēkam bieži domas par pašnāvību rodas pēc bezmiega nakts, kad gulētas labi ja divas stundas. Depresīvā stāvoklī raksturīgi pamosties nakts vidū, un vairs nespēj aizmigt. Cilvēks vēlreiz pārdomā dzīvi, jūtas vientuļš.
Ja cilvēks par nāvi kā vienīgo atrisinājumu ir domājis nopietni, viņš to īsteno tālāk no mājām, lai mazāka varbūtība viņu atrast. Tomēr ir cilvēki, galvenokārt sievietes, kas rīkojas histēriski, vēlas, lai tuvinieki redzētu viņas ciešanas, asaras. Baida ar to, ka darīs galu. Gadās, ka tuvinieki pie šādām lēkmēm pierod un neuztver nopietni. Tad tas var beigties letāli – it kā pa jokam, bet ar nopietnu rezultātu,” saka V.Liepiņš.
Cieš tuvinieki
“Cilvēks, kas izlemj par pašnāvību, nedomā par tuviniekiem. Notikums visvairāk traumē bērnus. Gadās, ka bērni atkārto vecāku kļūdas. Pēc pašnāvības tuvinieki pāmet sev, jūtas vainīgi, jo nav jutuši lūzumu cilvēkā. Tomēr piederīgos nevar vainot, jo šādam cilvēkam nepieciešama speciālista palīdzība, un piederīgie tādu nemāk sniegt,” saka V.Liepiņš.
Atvadu vēstule – pārdomām
“Gadās, ka pirms pašnāvības cilvēks raksta vēstuli. Tā atklāj dvēseles stāvokli. Bieži, rakstot atvadu vēstuli, nāk atklāsme, un doma par pašnāvību zūd. Vēstulē cilvēks pēdējo reizi mēģina uzrunāt tuviniekus,” saka V.Liepiņš.
“Būtu jāizviedo starprajonu krīzes telefons, kas darbotos no 22.00 līdz 8.00 rītā, lai, ja tas nepieciešams, cilvēks varētu gūt mierinājumu un pārrunātu to, kas visvairāk sāp,” atzīst V.Liepiņš.
