Dzeja
Reizēm Inga raksta arī dzeju, reizēm ieraksta arī kaut ko gleznās.
Šodien ziedošā pļavā iekāpu
Zilo rudzpuķu burvībā lūkojos
Bišu sanoņā iegrimu
Un līdz ar bitēm dunēju
Pļavu paņēmu un sevī to atstāju
Visas smaržīgās puķes dvēselē turēšu
Lai ziemas vēsajos rītos
Gabaliņš saules un manis
Tevi ziedošā miglā ieskautu
Ļaujot mosties ik rītu ar vasaras sajūtu
Visu oktobri Rīgā, tirdzniecības centrā “Galerija Rīga”, var apskatīt mākslinieces Ingas Pērkons gleznu izstādi “Puķu lietus”. Inga ir bijusī gulbeniete, salona–frizētavas “Ēra” īpašniece. Arī šobrīd viņa joprojām darbojas skaistumkopšanas nozarē.
Izstādē ir apskatāmi 22 eļļas tehnikā veidoti darbi, kas gandrīz visi ir tapuši šajā vasarā. Māksliniece “Dzirkstelei” atklāj, ka darbu tēma, kā tas ir pateikts arī izstādes nosaukumā, ir ziedi, ainavas, viss par un ap to, kā pasaule zied. “Man patīk vērot dabu, dzīvot dabā, just to krāsās, smaržās, tādēļ savās gleznās gribu atspoguļot tos mirkļus, sajūtas, kurās dzīvoju katru dienu – tik pierastas, vienkāršas lietas, kas reizēm paliek bez jebkādas ievērības. Dažos darbos parādās arī cilvēku figūras, kas visbiežāk ir izdomāti tēli, lai radītu noskaņu vai vienkāršākiem paņēmieniem nodotu savas sajūtas videi,” stāsta Inga. Viņas gleznas galvenokārt esot dialogs pašai ar sevi, ar savām sajūtām, ar visām maņām, kas cilvēkam dotas. “Tā ir saruna ar krāsām, tā ir dziļa meditācija gleznošanas brīdī un iespēja iemūžināt mirkli, tieši tādu, kāds tas ir šajā gaismā, dienā, gadā. Tas ir mirklis, kad varu priecāties pati un dalīties priekā – par uzplaukušiem kokiem, ziediem, lietu vai birstošām lapām,” atklāj māksliniece. “Kad darbs ir tapis, saprotu, ka tas var gan patikt, gan nepatikt, gan arī atstāt vienaldzīgu. Tomēr ļoti priecājos, ja ir cilvēki, kuri sajūt to pašu, ko es radīšanas brīdī.”
Izstādes laikā – izsole
Izstādes atklāšanas dienā notika arī izsole, kurā varēja piedalīties jebkurš apmeklētājs. Tika izsolīta centrālā izstādes glezna, kurai ir tāds pats nosaukums – “Puķu lietus”. Gleznas sākumcena bija 1 lats, bet to nosolīja par 150 latiem un iegūtie līdzekļi tika ziedoti sieviešu hokeja komandai “Sāga”. “Ziedot sieviešu hokeja komandai izvēlējos, jo, pirmkārt, esmu sieviete un tā ir sieviešu komanda, otrkārt un galvenokārt, esmu par to, ka sabiedrībā gribas redzēt vairāk pozitīvās informācijas atspoguļojumu, jo lielā hokeja ēnā, par ko fano ļoti daudzi Latvijas iedzīvotāji, sieviešu hokeja komandu maz pazīst, lai gan arī tai ir ļoti labi panākumi. Es gribu pievērst uzmanību, ka Latvijā notiek daudz labu pasākumu, par kuriem mēs neko daudz neuzzinām. Un esmu priecīga, ka ir sievietes, kurām ir savs hobijs (tāpat kā arī man ir savs hobijs), kuras dara to, kas viņām patīk, kuras gūst labus panākumus un bauda katru dienu, piepildot to ar notikumiem, darbībām, kas dara dzīvi laimīgāku. Ja reiz gribas spēlēt hokeju – tad ar nūju rokā un uz ledus, nevis ar televīzijas pulti dīvānā,” uzsver Inga.
Māksliniece atklāj, ka viņai šī šogad ir jau trešā personālizstāde. Divas jau ir pagātnē – Alūksnes muzejā un Imantas kultūras centrā. Nākamā izstāde, kurai māksliniece gatavojas, būs janvārī Ādažu kultūras centrā. “Mani priecē, ka tas, ko radu gleznās, ir vajadzīgs un padara šo pasauli kaut drusciņ priecīgāku un krāsaināku, un ir iespējas dalīties ar citiem cilvēkiem.” Ingas izstādes notiek regulāri un katru gadu aizvien vairāk. Viņa atklāj, ka pēdējo dažu gadu laikā varētu būt notikušas kopumā apmēram desmit viņas personālizstādes.
Pirmā glezna – uz tapetēm
Kā Inga pievērsās gleznošanai? “Tie, kas mani pazīst, zina, ka gleznojusi esmu visu mūžu, brīžiem vairāk, brīžiem mazāk. Te varu pastāstīt atgadījumu no manas mammas stāstītā – pavisam mazai esot, mamma, pārnākot no veikala, virtuvē bez uzraudzības atstāja iepirkumu tīkliņu. Iestājoties ļoti lielam klusumam, viņa saprata, ka kaut kur kaut kas tiek strādāts. Atgriežoties virtuvē, pavērās skats – es ar sviesta paku rokā ar pirkstu zīmēju uz sienas. Uz skaistajām padomju laika papīra tapetēm visā krāšņumā uzplauka manis radītā viena no pirmajām taukainu nospiedumu gleznām,” atceras māksliniece. Inga atklāj, ka viņai ir arī brīnišķīgs skolotājs Raitis Cinks, no kura daudz mācījusies gan glezniecībā un tās tehnikās, gan dažādos tehniskos jautājumos, piemēram, izstāžu organizēšanā. Daudz informācijas ir ieguvusi arī pašmācības ceļā. “Rīgas kouča skolā vadu seminārus par zīmēšanu ar labo puslodi. Mani privātie skolēni mani atraduši ir paši, un joprojām labprāt dalos ar savām zināšanām un mācu jaunos māksliniekus,” atklāj Inga.
Savulaik uz Rīgu Ingu aizveda mācības Rīgas Tehniskajā universitātē un biznesa paplašināšana. Tagad viņa atzīst – viņai patīk, ka dzīve viņu tur aizvedusi, jo var vairāk laika veltīt tam, kas patīk, ir iespēja mācīties pie labiem skolotājiem un vairāk saskarties ar mākslas vidi. “Viss, kas man ir svarīgs, ir katru dienu ar mani – notiek šodien un veido manu rītdienu. Ir viena ļoti laba formula, kā dzīvot labi – darīt to, ko pašam vislabāk patīk! “To arī novēlu visiem – atrast prieciņus dzīvē, kas dara mūs laimīgus, vai tas būtu hokejs, gleznošana vai sēņošana, vai jebkas cits. Piepildīt savu dzīvi ar savām sajūtām, saviem priekiem, saviem hobijiem un visu, kas šodienu padara daudz interesantāku, radošāku, krāsaināku!”
