Dziesmu svētkos ik reizi no jauna atdzimst ideālā Latvija, kas atdzimšanas brīdī ir eiropeiska nācija, kurai pieder sava, unikāla tautas kultūra, kas ir līdzvērtīga citu pasaules tautu kultūrām.
Dziesmu svētkos ik reizi no jauna atdzimst ideālā Latvija, kas atdzimšanas brīdī ir eiropeiska nācija, kurai pieder sava, unikāla tautas kultūra, kas ir līdzvērtīga citu pasaules tautu kultūrām.
Ideālā Latvija savu spēku rod šajā dziesmas mīlestības pilnajā brīdī. Tā nevar pastāvēt vispār, tā pastāv tikai un vienīgi katra un visu Dziesmu svētku dalībnieku dvēselēs. Izrādās, ka šodien dažkārt visgrūtāk ir patiesi un no sirds pateikt: “Es tevi mīlu, Latvija!”. Pateikt to tā, lai klausītāji atskārstu, ka šie vienkāršie vārdi ir mūsu tautas esības un vienotības pamats, bet dziesmai piemīt apbrīnojams spēks, kas šos vārdus raida no cilvēku visdziļākajām dvēseles dzīlēm.
Esmu lepna, ka mums – latviešiemir šādi svētki, ka mana tauta prot tos svinēt un godā celt, jo būtībā tie ir vienīgie, kas mums saglabājušies kopš tiem senajiem 19. gadsimta laikiem, kad latvieši sevi sāka apzināties kā tautu. Manuprāt, nav nozīmes spriest, kurā pusē – dziedātāju vai klausītāju – atrašanās ir nozīmīgāka. Galvenais – būt šo ļaužu tūkstošu vidū, lai līdzīgi smilšu graudiņam jūrmalā izjustu bangojošās dziesmu jūras varenību.
Dziesmas gars un dziedāt prieks cildināts neskaitāmās tautas dzejās un melodijās, jo latviešu tauta kopš sendienām ar mūzikas un dziesmas spēku ir stājusies pretim naidam, sabiedrības nesaskaņām un pat karam, jo tikai dziesmu vairogam bijis pa spēkam “atsist bultas”, “pārņemt troksni” un “aizdzīt karu”.
Dziesmu svētku tradīcijas jēdzienam vairāk nekā jebkam citam piederas krāšņu ziedu, ozollapu vainagu un pilnbrieda vasaras smarža, bet svētku dalībnieku gājiena josta, kas izlokas Rīgas ielās, ir neatkārtojams un vienreizējs mākslas darbs, kam līdzīga nav.
Grimstot ziedu, cilvēku smaidu un dziesmu jūrā, iespējams aizmirst visu – garās mēģinājumos vadītās stundas un pukošanos, ka Dziesmu svētku kompozīcijas kļūst aizvien sarežģītākas. Tam pāri lejas dziesmots uzvaras prieks.
Ir patīkami apzināties, ka Jāzepa Vītola vārdi, kas pirms 70 gadiem 7. Dziesmu svētkos latviešu mūzikas brīnumu pielīdzināja neapturamu dabas spēku varenības lielumam, nav novecojuši līdz šai dienai. To apbrīnojam ne tikai mēs, bet arī ļaudis ārzemēs, un aizvien vairāk ir to, kuri vēlas būt kopā ar mums šajā dziesmotajā vasarā, lai liedētu balsis un saskaņotu dejas soļus. Tā ir tautu sapratne bez vārdiem, kad draudzīgu smaidu valodā sarunājas latvieši ar zviedriem un serbiem, horvātiem un vāciešiem, senegāliešiem un nigēriešiem. Tā ir draudzība dziesmā, kas piedzimst kā zibens, kas “asnus akmenī dzen”, un paliek sirdī uz mūžu. Tā ir draudzība, kas liek dimdēt Rīgai, lai sāktos svētki.
“Bagāts mūsu sējums! Koša mūsu dziesma! Sargāsim to no nelāgiem iespaidiem! Rūpēsimies, lai tā neapklustu! Lai mums ar katriem nākamajiem Dziesmu svētkiem mostos jauns dziesmu prieks! Jauns dziesmu pavasaris!” novēl komponists Oļģerts Grāvītis.
