Tuvojoties vakaram, meklējam viesnīcu. Sākumā gan nesteidzīgi pastaigājamies gar Tibru, kamēr nemanot esam nonākušas Sv. Pētera laukumā pie Vatikāna. Izbaudām vakara klusumu, saulrietā vērojam krāšņo Bernini darināto kolonādi, kas izvietota visapkārt laukumam. Ir sajūta, ka ar šiem puslokā pavērtajiem spārniem dievnams mūs apņem aicinošā un aizbildnieciskā skāvienā. Iztālēm aplūkojam Sv.Pētera katedrāli – katolicisma svētāko ēku, kuras sienas glabā unikālu mākslas darbu kolekciju, bet tās varenā kupola autors ir Mikelandželo.
Internetā atrastas vairākas gultasvietu un viesnīcu adreses. Viena no tām it kā piecpadsmit minūšu gājiena attālumā – tā izlasām internetā. Kad esam gājušas nepilnu stundu, saprotam, ka tā vis nebūs. Uz ielas iztaujātie itāļi mūs nesaprot. Toties kādas četrzvaigžņu viesnīcas darbiniece ne tikai iesaka lētas naktsmājas, iedod metro karti un smalki izstāsta, kā tur nokļūt, bet arī sazvanās ar Džovanni, kas mūs pie metro pieturas sagaidīs. Un tā tikai vakarā izbaudām, ka visātrākais un lētākais veids, kā Romā pārvietoties, ir metro. Tā divas līnijas pilsētu šķērso krustām. Orientēties ir viegli, ja vien pa rokai ir karte. Vēl gan nākas saprast maksāšanas sistēmu un nokļūšanu vajadzīgajā ieejā un līmenī. Par laimi – viss notiek pats no sevis. Džovanni metro pieturā nesatiekam, jo no pazemes stacijas izejam uz citas ielas, bet mums ir viņa telefona numurs. Daudz nekavējoties, puisis steidzas mums pretim un nogādā simpātiskā viesnīcā, kuras vienā spārnā – iespēja izīrēt gultasvietas. Par 70 eiro brīnišķīgi atpūšamies mīkstā gultā, nomazgājamies miniatūrā duškabīnē un brokastīs mielojamies ar kruasāniem un kapučīno. Nebaidāmies arī atvērt logu, lai gan Romā pirmajos stāvos tie ir ne tikai aizslēģoti, bet arī aizrestoti… Un priecājamies ne tikai par to, ka mums ir Džovanni numurs, tātad – kontakti priekšdienām, bet arī par to, ka atrodamies tikpat kā blakus Vatikānam.
Otrā diena Romā
Pulksten deviņos svaigiem spēkiem dodamies uz Vatikānu, kas, kā zināms, ir Romas katoļu baznīcas centrs un arī pasaulē vismazākā valsts, „pilsēta pilsētā”. Uz Montevatikano kalna tā izveidota 1929.gadā. Tā platība – 0,4 km², iedzīvotāju skaits – aptuveni 1000. Tomēr Vatikānu redzam tikai pa lielu gabalu… Laukums Sv.Pētera katedrāles priekšā ir norobežots, un cilvēki stājas garās rindās. Saprotam, ka muzejā šodien netiksim. Rindas laukuma ieeju priekšā sarūk straujāk, lai gan – katram iekšā gājējam tiek pārbaudīta soma. Šie apmeklētāju tūkstoši ieradušies uz audienci pie pāvesta, kas notiks pēc pāris stundām. Izlemjam, ka Sv.Pētera katedrāli, Svētās Grotas, Vatikāna muzejus, Siksta kapelu, katedrāles jumta kupolu izpētīsim citreiz, – tad ieejas biļetes iegādāsimies laikus internetā.
Lai nokļūtu pie iepriekšējā dienā neapskatītajām Spāņu kāpnēm, Tibru šķērsojam pa Sv.Eņģeļa tiltu. Nonākam atkal uz centrālās ielas Via del Corso, kas norāda virzienu uz Spāņu laukumu. Nu zinām: visas norādes par vēstures pieminekļiem, kas lielākā vai mazākā attālumā atrodas abās ielas pusēs, atrodamas tieši šeit.
Spāņu kāpnes
Spāņu laukumu 17.gadsimtā palīdzēja izveidot Spānijas sūtniecības sakari ar Vatikānu, bet monumentālās kāpnes būvētas 1726.gadā pēc Frančesko de Sanktis ieceres. Kāpņu augšgalā atrodas Ēģiptes obelisks un Sv.Trīsvienības baznīca. Stāvot kāpņu lejasgalā, grūti novērtēt izslavēto skaistumu, jo arī te pārpilns ar tūristiem. Tikai pakāpjoties līdz augšai, paveras skaists panorāmas skats. Vispārskatāmākos un iespaidīgos kadrus gan atrodam skatu kartēs un grāmatā, kur Spāņu kāpnes fotografētas no augšas. Toties pavisam tuvu apskatām 18.gadsimta kafejnīcu “Caffe Greco”, ko bieži apmeklējuši rakstnieki un komponisti, tajā skaitā Gēte, Bairons, Kītss, Lists un Vāgners.
Mūsu nākamais mērķis – Pinčio terase, no kuras labi pārredzama Roma. Pa ceļam apstājamies Tautas laukumā. Tā centrā ir 36,5 metrus augstais Flamīnija obelisks. Šajā vietā kādreiz bijis domiciāniešu mauzolejs. Leģenda vēsta, ka viduslaikos Nerona gars nedevis mieru šī apgabala iedzīvotājiem, tāpēc romieši nojauca mauzoleju un tajā vietā uzcēla Sv. Maria del Popolo baznīcu, kas ir viena no Romas pirmajām renesanses baznīcām. Kamēr ar līkumu apejam dzīvās skulptūras, ieskrienam tieši rokās rožu „dāvinātājam”. Lai arī zieds tiek pasniegts kā dāvana un papildus vēl ap roku apsieta krāsaina pīnīte, kas izpildīšot mūsu trīs vēlēšanās, par to visu atkal tiek prasīta “small money”. Gana pieklājīgi atbrīvojamies no vienas rozes, lai gan puisis nekautrējas izrādīt savu aizvainojumu, otru paturam ar tālejošu mērķi – nākamajam „dāvinātājam” to parādīt kā pierādījumu: esam jau apdāvinātas! Tiesa, pie kāda piektā sestā rožu tirgoņa mums jau ir radies cits scenārijs – meita pirmā sniedz mūsu rozi un smaidot prasa „small money”. Ar to arī saruna zibenīgi beidzas.
Pa marmora kāpnēm, kuru fasādi izdaiļo grezna baroka laika strūklaka, no Tautas laukuma kāpjam uz Pinčio. No augšējās terases redzam lielisku panorāmas skatu. Starp daudzajiem ēku jumtiem un baznīcu kupoliem atpazīstam Vatikānu, Panteonu, kā arī Kolizeja arkas. No skatu laukuma celiņu tīkls aizved dziļāk parkā, kur nesteidzoties izbaudām ēnu, smaržojam rozes, jasmīnus, apsēžamies zālītē. Tad saprotam, ka jau esam Villa Borgeze teritorijā.
Villa Borgeze
Villa Borgeze ir vislielākais Romas parks. 17.gadsimta sākumā šīs zemes piederēja kardinālam Scipione Borgeze, kura pienākumos ietilpa arī rūpes par kultūras mantojumu. Savā savrupnamā viņš savāca fenomenālu mākslas darbu kolekciju. 20.gadsimta sākumā valsts to nodeva pilsētai. Parkā ir daudz skulptūru, strūklaku, vairāki dīķi, alejas, amfiteātris, zoodārzs, atrakcijas, Nacionālā mūsdienu mākslas galerija un nacionālais muzejs “Villa Giulia”, kur savākta liela etrusku mākslas darbu kolekcija. Kompleksa galvenajā ēkā atrodas Borgezes savāktā mākslas darbu kolekcija. Lai parku apgūtu pilnībā, var īrēt divriteni vai kājminamo kartingu, bet mēs izvēlamies staigāt kājām, jo vēlamies tikai apskatīt Borgezes muzeju. Diemžēl pie ieejas uzzinām, ka biļetes izpārdotas” vairākas dienas uz priekšu… Uzzinām, ka arī uz šo apskati biļetes jau iepriekš var pasūtīt internetā.
Piramīda un Trastevere
Iesēdušās metro, lai dotos uz pilsētas otru malu, starp pieturām pamanām norādi „Piramīda” un izlemjam to apskatīt. Cestija piramīda celta kā atdusas vieta Romas impērijas augstmanim Kaijam Cestijam. Viduslaikos izlaupīta, tā vēl joprojām nav sagaidījusi restaurāciju un no iekšpuses nav apskatāma. Ja nav vēlēšanās tuvāk pētīt kapu pieminekļus, bez šī objekta apskates var iztikt.
Atkal sēžamies metro un, pēc draugu ieteikumiem, paēst dodamies uz Trasteveri – tur saglabājušās senās Romas ieliņas, senatnīgā aura, virtuve un draudzīgas cenas. Trastevere (tulkojumā – aiz Tibras) ir savdabīgs un kolorīts rajons, kura šaurās bruģētās viduslaiku ieliņas, gribas teikt – to labirints, viegli ļauj iztēloties seno pilsētu. Tagad tur atrodas ātro uzkodu vietiņas, restorāni un krodziņi. Tradicionālā itāļu virtuve (spageti) un īpašā romiešu virtuve rada patīkamus pārsteigumus. Un pats galvenais – par krietni lētāku cenu nekā Romas centrā.
Otrās dienas vakarpusē viesnīca esam iecerējušas atrast lidostas tuvumā. Itāļi mums stāsta par baltu autobusu, kas ved līdz lidostai, bet – virzienu neprot parādīt. Izlemjam sagaidīt balto autobusu, kas kursē reizi stundā, un doties uz lidostu.
Čampino lidosta
Mēs, protams, neesam vienīgās, kas avioreisus, kuri paredzēti rīta agrumā, nolēmušas gaidīt lidostā. Tāpēc, kad īsi pirms pusnakts izlidošanas uzgaidāmā zāle tiek slēgta un uz soliem zvilnošajiem potenciālajiem pasažieriem tiek lūgts to atstāt, kopā ar vēl kādiem piecdesmit cilvēkiem izvietojamies uz soliņiem ārpusē, bet vēlāk atrodam siltākas vietas sagaidīšanas zālē. Tiesa, sēdvietu tur pietiek kādiem desmit cilvēkiem, pārējie iekārtojas uz grīdas. Arī mēs no ceļasomām izvelkam drēbes, jo šoreiz vēsā marmora grīda nemaz nesajūsmina. Tiek iedarbināts kondicionieris, kurš ne tikai atvēsina, bet arī apnicīgi sīc. Tā kā automāts, kas izslāpušos kādreiz nodrošinājis ar dažādiem dzērieniem, sabojājies, minerālūdens ledusskapis aizslēgts ar lielu piekaramo atslēgu, ūdeni atrodam tualetē. Lai nebūtu garlaicīgi pavadīt šīs nedaudzās nakts stundas, kompāniju varam izvēlēties, kādu vien vēlamies. Mani izvēlas kāda ukrainiete, kura, redzēdama manas basās pēdas, piedāvā uzvilkt vilnas zeķītes. Tā kā dažiem blakus zvilnētājiem ir izdevies aizmigt, sarunājamies klusu un nedaudz, pārsvarā smejam par itāļu viesmīlību un ekstrēmajiem apstākļiem. Par laimi, gaismas netiek izslēgtas, tāpēc, kad apkārtējie iesnaužas, varu turpināt studēt Romas vēsturi.
Lai arī šī nakts paliek negulēta, vēlāk gribas plati smaidīt: “Mi piace Roma (man patīk Roma – it.)!” Tik daudz redzēt, izbaudīt un sajust divās dienās! Nu zinu, ka Romai un tās brīnumiem lieliski piemērota ir frāze: „Non basta una vita (ar vienu dzīvi nepietiek – it.)!”
