Kā parasti, ciemojoties Kiprā pie meitas, ļaujos viņas plāniem apskatīt ko jaunu.
Par saules izkarsēto – no austrumiem uz rietumiem 240 kilometrus garo un no ziemeļiem uz dienvidiem 100 kilometrus plato – salu Kipru (ar platību 9251 kvadrātkilometrs), par neticami dzidri zilo Vidusjūru, par ēzelīšiem, Pafosu un Afrodīti esmu stāstījusi daudz, tomēr vēl ne reizi nav bijis izdevības ieskatīties otrpus robežas – Ziemeļu Kipras Turku Republikā.
Lai saprastu, kāpēc tik mazu salu kādreiz nācies sadalīt, mazs ieskats senatnē.
Kipras vēsture
Kipra – trešā lielākā Vidusjūras sala (pēc Sicīlijas un Sardīnijas), atrodas Eiropas, Āzijas un Āfrikas krustcelēs, tāpēc laika gaitā uz salas saimniekojušas dažādas civilizācijas un tautas. Zelta laikmetu sala piedzīvojusi 700.-900.gadā pirms mūsu ēras, kad to sadalīja 12 karaļvalstīs un tur uzturējās kareivīgie asīrieši. Vēlāk Kipru iekaroja Maķedonijas Aleksandrs. 58.gadā Kipru anektēja Roma – Cēzars šo salu uzdāvināja Kleopatrai pateicībā par dēla piedzimšanu. Romas province Kipra bija līdz 325.gadam. 12.gadsimtā krusta karu laikā to iekaroja Ričards Lauvassirds, 15.gadsimtā sala kļuva par Venēcijas provinci, un tāda tā bija līdz 1571.gadam, kad salu sagrāba Osmaņu impērija un parādījās jauna iedzīvotāju kopiena – turki.
Interesanti, cik labi šīs vēstures liecības saglabājušās līdz mūsdienām – vēl joprojām te apskatāmi gan seno romiešu teātri un kapenes, gan bizantiešu baznīcas un klosteri, gan krustnešu pilis un osmaņu mošejas.
1878.gadā vara pārgāja Lielbritānijas rokās. Formāli sala tika anektēta 1913.gadā Pirmā pasaules kara laikā. 1959.gadā piecas puses – Lielbritānija, Grieķija, Turcija, kā arī Kipras grieķu un turku līderi – paraksta īpašu Garantiju līgumu, kas ir spēkā joprojām. Cita starpā ar šo saturā īso dokumentu Lielbritānija iegūst tiesības uz „mūžīgiem laikiem” saglabāt salā divas karabāzes. Lai gan 1960.gadā Kipra ieguva neatkarību no Apvienotās Karalistes un tika atzīta par divkopienu valsti – grieķu un turku, britu klātbūtne salā jūtama arī šodien – par britu paliekošo ietekmi liecina ne tikai norobežotas armijas teritorijas, bet arī transporta kustība pa kreiso pusi, elektrības kontaktdakšas ar trīs zariem, kā arī fakts, ka grieķi Kipras galvaspilsētu sauc par Lefkosiju, turki – par Lefkosu, bet starptautiski tā pazīstama kā Nikosija – šo nosaukumu pilsētai atjaunojuši angļi. Starp citu, tās sākotne meklējama 700 gadā pirms mūsu ēras, kad to vēl sauca par Ledru.
Sešdesmito gadu beigās, kad Atēnās pie varas nāca armija, grieķu valdība Kiprā noorganizēja profašistisku grupu. Atēnu huntas mērķis bija Kipras pievienošana Grieķijai. Sākotnēji tās darbība izpaudās ielu nemieros, līdz septiņdesmito gadu pirmajā pusē ar Kipras politisko spēku atbalstu tika uzsākta Kipras turku iznīcināšanas kampaņa. Reaģējot uz grieķu īstenoto valsts apvērsumu un atsaucoties uz Garantiju līgumu, 1974.gadā Turcijas karaspēks negaidīti okupēja divas piektdaļas Kipras ziemeļu teritorijas. Asiņainās sadursmes gandrīz 200 000 cilvēku spieda doties bēgļu gaitās.
Ar ANO virsnieka zaļās tintes (jo citas viņam tobrīd nav bijis pie rokas) pildspalvas treknu līniju galvaspilsēta Nikosija uz kartes tika sadalīta divās daļās (no tā arī nosaukums – „zaļā līnija”). Uz ziemeļiem devās visi turki, bet uz dienvidiem – grieķi. Lai gan Kipra ir tik neliela un tajā nav pat miljons iedzīvotāju, pārceļotāji savas mājas nekad vairs neieraudzīja, un visu dzīvi viņiem nācās sākt no nulles. Saasinoties grieķu un turku konfliktiem, tie, kas dzīvoja „pretējās puses” apdzīvotajos rajonos, tika noniecināti, lamāti, pazemoti un piekauti. Vēl joprojām grieķi daudz runā par turku izdarītajām zvērībām Kiprā un turki – par grieķu. Pēc Kipras turku skatījuma, konflikta izcelsmē vainojami grieķi, kamēr pasaulē dominējošais viedoklis ir grieķu skatījums par Turcijas armijas iebrukumu.
Ziemeļkipras Turku Republika neatkarību pasludināja 1983.gadā, taču – no visām pasaules valstīm to atzīst tikai Turcija.
Līdz šim visas sarunas par vienotas Kipras valsts izveidi ir bijušas neveiksmīgas. Pēdējais nozīmīgais solis bija 2004.gada aprīlī, kad Kipras grieķi nedēļu pirms iestāšanās ES referendumā noraidīja ANO piedāvāto apvienošanās plānu – tas neapmierināja abas puses. Formāli Kipras Republikas suverēnajā varā atrodas 98% salas teritorijas, izņemot angļu kara bāzes. Faktiski 38 % teritorijas aizņem neatzītā Ziemeļu Kipras Turku Republika. Salas ziemeļu daļā joprojām uzturas ievērojams Turcijas militārais kontingents.
Nikosija joprojām ir gan dienvidu, gan ziemeļu daļas galvaspilsēta. Kā redzams, divās daļās to sadala venēciešu būvētie mūri, gabaliņu tālāk ir dzeloņstieples, kā arī neitrālā zona starp abām pilsētas daļām. Turpat arī neliela balta mājiņa, kur piesakās tie, kas no vienas pilsētas daļas ieiet otrā – pārsvarā tūristi. Nekādu fizisku konfliktu gan te vairs nav, un abu pušu iedzīvotāji dzīvo itin mierīgi.
Pa ceļam uz Ziemeļu Kipras Turku Republiku
Lai vienā dienā nevajadzētu veikt vairāk kā 500 kilomertus garu braucienu, Sanita izplānojusi skaistu ekskursiju divām dienām. Mērķis – Famagustas apgabals, kas pārdalīts ar robežu.
Pirmajā dienā iepazīstam grieķu pusē esošās pilsētas Aja Napu, Protarasu, Paralimni, caurbraucot arī Derinejas ciematu, no kura pāri „zaļajai līnijai” var saredzēt turku pusē esošo pamesto Famagustas pilsētu. Iedzīvotāji to atstāja 1974.gadā pēc turku okupācijas.
Nelielā pilsētiņa Aja Napa atrodas salas dienvidaustrumu daļā. Tās arhitektūra veidota vienkāršotā stilā, pielāgojoties daudzajām tavernām un lauku kafejnīciņām.
Senatnē Aja Napas vietā pleties biezs mežs. Leģenda vēsta, ka 16.gadsimtā kāds mednieks aizā atradis Sv.Jaunavas ikonu, tāpēc šī vieta turpmāk uzskatīta par svētu (Agia Napa – gr.val. svētais mežs). Tajā vietā tika uzcelts Aja Napas klosteris, bet ikona – nosaukta par Aja Napas Dievmāti.
Ar vietējo iedzīvotāju rūpēm šī vieta pāris gadu desmitos pārvērtusies par Kipras „Lasvegasu” – Aja Napā koncentrējies ievērojams skaits viesnīcu, restorānu, kafejnīcu un dažādu izklaižu iespēju. Lielākoties tur pulcējas jaunieši, tāpēc dzīve pilsētā kūsā augu dienu un nakti.
Pirmā vieta, ko apmeklējam, ir Aja Napas vecā osta, kur līdzās kruīza kuģiem un privātām jahtām šūpojas zvejnieku laivas. Nelielā osta izvietojusies uz zemes raga, tāpēc dziļā ielokā pietauvotās laivas un kuģi rada skaistu panorāmu. Kā daudzviet Kiprā, senatnīgo ēku baltais krāsojums skaisti harmonē ar gaiši zilo.
Pilsētas ievērojamākā vēsturiskā celtne – klosteris, kuru apjož pamatīgs mūris. 16.gadsimta vidū to izbūvējuši venēciešu arhitekti, līdz 1668.gadam tas bijis sieviešu klosteris, vēlāk kļuvis par mājvietu vīrieškārtas mūkiem. No 1978.gada klosteri izmanto pareizticīgā baznīca konferenču rīkošanai. Apskates vērts ir klostera iekšējais pagalms, kur saglabājušās daudzas majestātiskas arkas, kā arī astoņstūru strūklaka, virs kuras plešas akmens kupols. Pagalmā aug arī divi dižkoki, par kuriem zināms – tie iestādīti 14.gadsimtā. Man šī Itālijas renesanses stila ēka atgādina bastionu – pamatīgu, neieņemamu, monolītu nocietinājumu ar biezām sienām.
Aja Napā interesanti laiku var pavadīt arī Jūras dzīves muzejā, delfinārijā un salas lielākajā akvaparkā.
Aija Napas apkārtne izceļas ar īpaši skaistām pludmalēm – tā kā tās ir izveidotas nelielos klintsbluķu ieskautos līčos, ūdens tur ir dzidrāks un siltāks. Izvēlamies Konnos līci, kura klinšainie krasti un tikpat kā baltās pludmales smiltis rada ainaviski pievilcīgu un īpašu vidi. Apmeklētāju tur patiešām netrūkst. No plastikāta darinātie sauļošanās zviļņi lieliski noder arī atpūtai uz ūdens.
Piestājam arī valsts nozīmes dabas parkā – Greko zemesragā, kas pazīstams arī kā Cava Greko (gr. Grieķu rags). Ar skaistām klinšu aizām bagātais zemesrags senatnē ticis veltīts Afrodītei. Mūsdienās tā teritorija tiek saudzēta kā īsts dabas parks un varētu būt īsta botāniķa paradīze. Pēc Aja Napas trokšņainās dzīves te valda patīkams klusums. Cape Greco virsotne ir teritorijas augstākā vieta, no kuras paveras brīnišķīgs skats uz Famagustas līci. Kāda no vietējām leģendām stāsta – tur reiz mājojis Aja Napas jūras briesmonis.
Uz austrumiem no Aja Napas, atrodas Protarasa. Par šo vietu var teikt – kūrorts, kas strauji attīstās: jaunas viesnīcas un atpūtas kompleksi, skaisti iekārtotas peldvietas. Apstājamies, lai uzkāptu kalnā, kur atrodas Sv. Iliasa baznīca. No turienes labi pārskatāma visa pilsētiņa. Blakus baznīcai aug „vēlēšanos koks” – tā zaros iesietās krāsainās lentes liek domāt par daudzveidīgām vēlmēm, kuras katrs ceram sagaidīt piepildītas.
Pievakarē atgriežamies Aja Napā, lai uzmeklētu viesnīcu, kurā iepriekš rezervēti numuriņi. Atstājušas tur mantas, kājām dodamies iepazīt pilsētas centru. Uzreiz pamanāms, ka šī vieta valdzina ne tikai vēstures cienītājus, bet arī jauniešus – viens no iecienītākajiem laika pavadīšanas veidiem šeit ir mūzika un dejas visu nakti. Atrakciju parka milzīgā panorāmas rata ugunis zaigo pāri visai pilsētai.
