(Turpinās no 18.jūnija)
Famagusta
Famagusta (Gazimagusa) ir viena no lielākajām Ziemeļu Kipras Turku republikas pilsētām. Vēl 60.gados tā bija ekskluzīva kūrortpilsēta ar skaistu pludmali un pasaulē vienīgo septiņzvaigžņu viesnīcu. Milzīgais viesnīcu komplekss Varoša bija pilsēta pilsētā, kur darbojās vismaz 25 teātri. Tagad to dēvē par „mirušo pilsētu”, jo tā tiek izmantota vienīgi turku armijas vajadzībām.
Šodien Famagustu varētu raksturot kā kontrastu pilsētu. Vecpilsētā, kur aplūkojamas antīkās pilsētas Salamis drupas – amfiteātris un pirtis, Sv.Nikolasa katedrāle un Otello tornis, tūristu netrūkst. Toties „mirušo pilsētu”, kur jūras krastā pamestas stāv pussagruvušas daudzstāvu ēkas -kādreizējie grieķu īpašumi – viesnīcas un veikali, ko daudzviet norobežo dzeloņstieples, nedrīkst fotografēt un nav vēlams arī tuvoties.
Kā viena no varenākajām ostas pilsētām Famagusta savu uzplaukumu piedzīvojusi venēciešu tirgotāju valdīšanas laikā. Tolaik tā bijusi populāra bagāto tirgoņu uzdzīves vieta. Vidusjūras galvenās austrumu ostas statusu Famagusta saglabāja līdz pat 14.gs.beigām. 1481.g. šo pilsētu apmeklēja Leonardo da Vinči, lai palīdzētu venēciešiem izstrādāt nocietinājuma plānus.
Sv.Nikolasa katedrāle uzcelta 13.gs. kā kristiešu katedrāle. Tā kā ēka būvēta franču dinastijas laikā, tā ārkārtīgi līdzinās Parīzes Dievmātes katedrālei. 14.gs. Famagusta kļūst par mājvietu Jeruzalemes karalim, un, domājot par savas dinastijas labklājību, viņš ne tikai blakus katedrālei uzbūvē greznu pili, bet arī uzsāk pamatīgu nocietinājumu būvi.
16.gs. Sv. Nikolasa katedrāle kļūst par Lala Mustafa Pašā mošeju. Tomēr tur joprojām saglabājušie sienu gleznojumi, kuros attēloti kristiešu svētie. Tā kā savulaik tie pārklāti ar īpašu materiālu, kas šiem gleznojumiem palīdzējis saglabāties, tie aplūkojami arī mūsdienās.
Katedrālē ielūkojamies tikai uz īsu mirkli – tik vien, lai paspētu uzņemt pāris kadrus, jo cieši aiz muguras mums seko turks, kas nepārprotamiem žestiem prasa samaksu. Tā kā acumirklī nesaprotam par ko – ārpusē nebija norādes par ierobežojumiem un maksām, viņš nikni norāda uz apaviem. Tad apjaušam savu kļūdu – lai arī ēka izskatās kā kristiešu baznīca, tā atrodas Kipras turku pusēs un kalpo kā turku mošeja. Tur ieejot, apavi jāatstāj ārpusē.
Famagusta ir vieta, kur savai traģēdijai „Otello” iedvesmu guvis Viljams Šekspīrs. Pils un cietokšņa citadele ir Otello tornis. Ieeju tajā sargā Sv.Marka spārnotais lauva – Venēciešu impērijas simbols, kas saglabājies vēl no 15.gs.
Interesanti, ka 15.gs. sākumā Famagustā valdīja venēcietis Kristoforo Moro. Moro – nozīmē arī moris. Turklāt tajā pašā laikā Famagustā atradās arī venēciešu garnizons, ko vadīja Mauricio Otello, saīsinot – Mauro. Bet tas vēl nav viss. Kādus desmit gadus vēlāk garnizonu vadīja kapteinis Frančesko da Sessi, kuru tumšās ādas krāsas pēc iesauca par kapteini Moro jeb mori.
Tāpēc ir pamats domāt, ka traģēdijā par venēciešu mori Šekspīrs attēlojis tieši Famagustu. Starp citu, reti kurš zina, ka „Otello” sižets nebūt nav oriģināls – pirms viņa līdzīgu notikumu aprakstījis Džeralds Čintio lugā „Venēcijas moris”. Šodien, pastaigājoties pa pils gaiteņiem, viegli iztēloties, kā tur intrigas vērpis Jago, kā Otello rokās savā guļamistabā dzīvību zaudējusi nelaimīgā Dezdemona.
Blakus cietoksnim atrodas Famagustas vecās ostas teritorija, kas ir ne tikai iežogota, bet tiek arī apsargāta. Fotokameru objektīvus uz to pusi neiesaka vērst, jo var iekulties lielās nepatikšanās – kareivji var ne tikai atņemt kameru, bet sarīkot arī piespiedu „ekskursiju” uz turku policijas iecirkni, kā arī iekasēt prāvu soda naudu.
Tāpēc Varoša ir skatāma tikai pa gabalu – no attālās pludmales, tomēr arī no turienes ir labi redzami pamesto milzīgo ēku tukšie stāvi. Tieši šeit 1974.gada traģēdija ir sajūtama visskaudrāk.
Zināms, ka tolaik, kad šajā salas pusē vēl dzīvoja grieķi, Varošā jūras krastā atradušās pasaulē modernākās viesnīcas, kuru skaits sniedzies otrajā simtā, kā arī greznas villas. Viesnīcu luksusnumuri žilbināja ar greznību, dārgi autosaloni un spoži izgaismotās kazino reklāmas vilināja garāmgājējus, tāpat kā pasaulē labākās pludmales, uz kurieni smiltis speciāli tika vestas no Ēģiptes. Tā bija pasaules „ krējuma” atpūtas paradīze! Savulaik Famagustā atpūtušās daudzas pasaulslavenas personības: Elizabete Teilore, Bridžita Bardo, …
Un tad vienā dienā, stundas laikā, tas viss tika iznīcināts – grezno viesnīcu augšējos stāvus grieķi lielā steigā ierīkoja izdevīgus ugunspunktus, kurus no augšas savukārt apšaudīja turku aviācija. Īsā laikā cilvēki tika evakuēti uz grieķu pusi, atļaujot līdzi paņemt tikai pašu nepieciešamāko. Viņi cerēja pēc pāris dienām atgriezties mājās, tomēr līdz pat šim brīdim tas nav izdevies. Daudzos dzīvokļos tā arī joprojām stāvot septiņdesmito gadu iedzīve.
Savulaik grezno, nu jau izpostīto Varošu apjoza ar dzeloņstieplēm.
Salamis
Netālu no Famagustas, Karpasa pussalā atrodas Salamis – antīka grieķu un romiešu pilsēta, kuras pirmsākums meklējams 11.gs. pirms mūsu ēras – tolaik tā bija Kipras galvaspilsēta. Tagad Salamis atzīta par vienu no svarīgākajām arheoloģisko izrakumu vietām pasaulē. Tur, paslēptas zem milzīgām dzeltenu smilšu kāpām, savu otro atdzimšanu gaida vairāk kā tūkstoš gadus senas vērtības.
Pašlaik Salamis, lai arī laika zoba skartas, apskatāmas Ziemeļkipras vissenākās vēstures liecības – grieķu, romiešu, bizantiešu veidoto skulptūru atliekas, Lielajā zālē var apjaust romiešu pirts un baseina apmērus, kā arī aplūkot smalkajām flīzēm klāto grīdu. Labi saglabājies romiešu būvētais iedzeltenu ķieģeļu ceļš, kas ved uz bijušo sporta centru un amfiteātri – tur reiz bijušas vietas 15 000 skatītājiem.
Netālu no Salamis atrodas Sv.Barnaba klosteris un viņa kapavieta. Klostera telpās tagad iekārtots Arheoloģijas muzejs, kur aplūkojama tepat apkārtnē atrasto senlietu kolekcija, savukārt baznīcā – bagātīga ikonu ekspozīcija. Joprojām krāšņs ir klostera dārzs ar ziedošiem kaktusiem, oleandriem un hibiskiem.
Skaistākās salas pludmales – Zelta pludmales Karpasa pussalā – attēls vēl arvien rotā neskaitāmas pastkartītes un tūristu brošūras. Mūsu mēģinājums tur iekļūt, lai iebristu absolūti dzidrā ūdenī un atlaistos zeltītajās smiltīs, beidzas autostāvvietā. Tur novietots paziņojums – ieeja pludmalē -10 turku liras (ap 4 EU). Tāpat kā Turcijā arī šeit atpūta oficiālajās pludmalēs ģimenei kļuvusi par dārgu izklaidi. Tagad arī kļūst saprotams, kāpēc grieķu puses pludmalēs atpūšas tik daudz turku. Vīriešu, protams.
Lefkosa
Nikosija (turkiem – Lefkosa) ir salas galvaspilsēta, un, neskatoties uz robežu, kas to sadala, arī lielākā pilsēta Ziemeļu Kipras Turku republikā. Tur izmitinājušās valstu pārstāvniecības, ANO un EK biroji. Tiem, kuri robežu šķērso kājām, īpaši spilgti iespējams sajust to atšķirību, kas valda vienā un otrā robežas pusē – eiropeiskā kristiešu un aziātiskā musulmaņu. Atšķirība ir krasi sajūtama.
Nikosijas vecpilsētas ziemeļu puses šaurās un pieblīvētās ieliņas vienu brīdi atmiņā atsauc sliktu sapni, par maldīšanos starp senlaicīgām, nemīlīgām, brūkošām mājelēm, no kuru logiem vai durvju spraugām garāmgājēju gūsta aizdomu pilni skatieni, tomēr, ar visu to aprodot, vide galu galā šķiet interesanta. Ik kvartālā pie kādas mājas izvietots galds ar pašražotām precēm, ar kurām gan neviens īpaši neuzbāžas, tik vien kā piedāvā nogaršot, un, ja iepatiksies, nopirkt par turku lirām, protams.
Pilsētas centrā tūristu vairāk – tur atvērtas mošejas, labas viesnīcas, veikali un bankas. Tur iespējams aplūkot arī īsteni turcisko Bujuk Han seraju jeb viesnīcu ar tirgus placi pa vidu. Pilsētas jaunajā daļa ēku arhitektūra seko modernajām tendencēm.
Atkal uz robežas
Atgriezties mājās, Kipras grieķu daļā, izvēlamies caur to pašu robežpunktu, kur bijām no rīta – tur it kā viss jau zināms. Tomēr šoreiz iebraucam no pretējās puses, kur kontrolieriem pret mums ir pavisam cita attieksme. Sākumā pat nenojaušu, ka stāsts būs sižets vēl kādam stāstam „Kipras asarām”…
